Algots darbs vs bizness?

Bizness. Ideja ir, sākusi esmu runāt un meklēt informāciju kā visu dabūt gatavu. Bet viena to nedaru, bet ar paziņu kopā un ceram uz nākamo gadu, ka viss izdosies. :)
Neesmu algota darbinieka tipāžs mūža garumā. Pāris gadus jā, lai saprastu kas tas ir un, ka tiešām to nevēlies vai vēlies.

Darbs, jo diezgan patīk tā doma, ka var pamainīt darbavietu, sfēru, kad vien gribas (protams, pārspīlējums, bet tomēr), kas paver iespējas satikt jaunus cilvēkus, redzēt varbūt dažādas nozares utt. Man tieši patīk tā doma par sava veida brīvību, savukārt atver savu biznesu un esi tur 24/7, apniks agri vai vēlu tā tēma, manuprāt.

Man ir problēmas ar pakļaušanos, ātri iekšēji aizsvilstos, ja man tiek dotas pavēles, īpaši jūtīga esmu par komunikācijas stilu, kas daudziem vadītājiem ļoti pieklibo. Man nepieciešams uzturēt iedvesmu un savu tiesas brīvības un aizrautības. Protams, esmu tendēta uz vadošām pozīcijām, kad tikai pati pieņemu lēmumus, salieku savu laiku un noteikumus, kad varu sekot savai vīzijai, kā visam jāizskatās.

Esmu pakalpiņš un arī līdz pensijas vecumam gribētos strādāt algotu darbu.

Vēlos savu biznesiņu. Tikai jācer, ka Latvijas nodokļu slogā kaut kas mainīsies un būs arī lielāks atbalsts uzņēmējiem.

Algots darbs. Viennozīmīgi. Es absolūti neesmu vadītāja tips. Es varu radīt idejas, man patīk radošais, bet visādas organizatoriskās lietas, menedžmenti, likumu, biznesa plānu, papīru utml. lietas - tas galīgi nav man. Es to nesaprotu un pat necenšos saprast, jo mani tas galīgi neinteresē. Es vēlos darīt to, kas man patīk un padodas, saņemt par to adekvātu samaksu un lieki nelauzīt galvu par dažādām formalitātēm.

Domāju, ka strādāšu algotu darbu līdz pensijai. Neesmu radīta biznesam, ne man tam idejas, ne naudas, ne nervi.
Savs bizness noteikti nenozīmē neatkarību. Esi atkarīgs no klientiem, sadarbības partneriem, valsts iestādēm, pat saviem darbiniekiem (kāds neatnāks uz darbu, strādāsi svētdienā pats).