Nu jau trešo nedēļu esmu apmetusies pie tā saucamā "sava vīrieša". Esmu pametusi Latviju, darbu un necilo dzīvesvietu, lai būtu kopā ar Latvju bāleliņu Anglijas plašumos.
Kur iepazināmies un cik ilgi esam bijuši "kopā"?
Atbilde ir pavisam vienkārša, varbūt kādai šķitīs par nožēlojama, bet pēc iepriekšējām neveiksmīgajām attiecībām ļāvos TINDERa plašājām dzīlēm un svaipojot pa labi un pa kreisi, uzgāju šo skaistuli.
Tas bija martā. Sarakste bija daudzsološa, lai gan likās, ka nekas jau tur nebūs, batonus ausīs sprauž vien.
Bet pēc mēneša sarakstes Princis baltā lidmašīna nolaidās Latvijā un ta nu mēs nedēļu laiski nodzīvojāmies. Turpinājām sarakstīties un jau maijā ciemojos pie viņa. Tiku iepazīstināta ar viņa meitu (8.gadi)
Protams, jau tad pavisam nejauši atradu to, ko man nevajadzēja - sarakstes ar citām. Bet būsim reālas, ko gan var darīt vecis, ja jau sievietes viņam nav, tad jau var izpausties krāsās un rakstīt visām pa labi un pa kreisi. To es itkā sapratu un domāju-nu, velns ar visu-sanāks, nesanāks.
Jau uz Jāņiem sākās runas, ja jau gribam būt kopā, tad jādomā kas un kā. Pasakas skaistas-kopīgi bērni, māja ar baltu žogu un suns. Turklāt- ne jau es to savā galvā izdomāju, bet tie ir paša cienītā vārdi. Pietam ar TĀAAADU Napaleona pārliecību. Viss likās forši- es braucu pie viņā viņš pie manis un nolēmām, ka ar rudeni es pārceļos pie viņa.
Esmu te jau trešo nedēļu un vienā brīdī sāku just, ka kkas nav kā vajag. Mēginu runāt, bet man pretī klusē kā tāds skapis.
Aizdomas nav bijušas veltas un telefonā atrodu īsziņas.
Zinu, ka pati esmu vainīga un bijusi par naivu. Tomēr likās, ka pēc iepriekšējām neveiksmīgām attiecībām, šīs tiešām būs tās attiecības, kas rezultēsies ar gredzenu pirkstā un mazo, ko tik ļoti vēlos.
922
