Jāatzīst, ka fotogrāfijās izskatos nepārāk. It kā jau katram no mums savi mīnusi liekas traki pamanāmi, līdzīgi, kā ar savu balsi ierakstos, bet nu ne jau tik traki.
Ir gadījies, ka acis puspievērtas, mute sastingusi, izrunājot kādu vien tai pazīstamu (ne)vārdu. Bet runa nav par to. Ir cilvēki, kas bildēs izskatās dabiski, skaisti, dzīvelīgi. Nu un tad esmu es. It kā fotografēšanas brīdī glīti smaidu, bet bildes saka pretējo. Turpretī, kad cenšos izskatīties nopietna, kaut kas vienmēr noiet greizi, un bilde sanāk horror filmas plakāta cienīga.
Iespējams vaina ir pašpārliecinātībā, apmierinātībā ar sevi, bet tas ir jau ir cits stāsts.