Parasti dāvanas saņemu tīri jaukas, dažreiz mammai ikdiena sanāk nopirkt kādu štruntiņu, ko es nenēsātu (piemēram, auskari, kas neder manai ausu caurumu formai pēc tuneļa), bet es nedusmojos, jo tomēr jau sen sen nedzīvojam kopā un man arī ir mainījušās vēlmes, ko saņemt. :-)
Bet drauga vecmutere ziemassvētkos gan spridzināja - dāvināja vecas lietas, kas tika iegādātas pirms 15-20 gadiem un tad tika noglabātas un neaiztiktas pagrabā. Ja pati pa 15 gadiem nebija atradusi pielietojumu, kāpēc man tas noderētu? Izklausos gan jau izlepusi, bet labāk būtu uzprasījusi vai nevēlos to vai to, es pati būtu paskatījusies mantu kaudzēs vai nav kaut kas labs un godīgi atbildējusi, nevis ziemassvētkos stīvi smaidīt un teikt paldies. Vismaz pēc tam uzdāvināja vilnas zeķes (vasarā smieklīgi šķita :-D), par kurām ļoti priecājos, jo nenēsāju čības. Otra ome citādāk izdarīja - paprasīja draugam kas man patiktos un iedeva naudiņu, lai nopērk to krēmiņu, kas man tiešām lietotos. Vēl joprojām priecājos par šo dāvanu, jo katru reizi atceros par omi, kad smērējos! :-)
Man draudzene pasen uzdāvināja naudas kociņu, viņš man visur nāk līdzi (vairākas reizes esmu pārcēlusies), dikti patīk! (l) Kartiņas parasti man glabājas vietās, kur redzu aptuveni pusgadu - pēc tam lieku pie papīriem ar nozīmi vai arī metu ārā, ja vairs nesilda sirsniņu un kartiņa nedod to fīlingu, ka ir tā apakšdoma.