Nevaru tagad piedot

Plus visam esmu grūtniece un jau nedēļu no vietas, nav bijusi diena, kad neraudi. Kā savākt sevi rokās? :-|

Drauga vecāki nesen iemidzināji kaķi. Runcim 14 gadi, vairāk kā pusgadu vedām pie ārstiem, pārcieta vairākas operācijas, bet uzlabojumu nebija. Tad nu drauga mamma nonāca pie tā, ka jāizbeidz kaķa mocības. Viņš gan juta, ka laiks ir pienācis, tā kā bija mājas kaķis, centās aizskriet prom, lai gan parasti negāja un bija pat bail no ārpasaules. Tajā rītā atbraucām atvadīties un viņš bija tik mierīgs. Ļāva glaudīt, pats līda mīļoties. Vēlāk aizveda uz šprici, teica, ka sirsniņa vēl situsies, nevarēja aizmigt. Protams, skumji bija ārprātā, arī es viņam pieķēros gandrīz 6 gadu laikā, bet visi sapratām, ka nevar ļaut viņam vairāk mocīties - viņš svēra knapus 3kg, neēda, vēma, bija sāpīgi skatīties:'-(

Jūs darijāt pareizi! Jūs pārtraucāt jums mīļam ģimenes loceklim tās mokošās sāpes. Tas bija pareizi darīts. Ja jūs vel turpinātu to nabaga sunīti mocīt turot pie dzīvības, tad tā pat tas ne uz kripatiņu nebūtu bijis vieglāk, jūs vienkārši redzētu nomocītu, vecu sunīti kuram vairs nebūtu pat dzīvība acīs.
Jūtu līdzi tavam zaudējumam. Varu ieteikt tik izraudāties kārtīgi un kad jūti jaunus spēkus, varbūt paņem citu zvēriņu, tad paliks arī drusku vieglāk!

Bija tādai pati problēma, ka suns saslima ar vēzi. Kad atklājām vetārsts deva tikai pāris mēnešus, pēc mēneša nolēmām iemidzināt. Bija smagi un bija grūti saprast, kad ir tas laiks kas sunim ļaut aiziet. Bet suns ļoti maz ēda, arī barojām no rokas un devām visu to labāko un garšīgāko, bet ar laiku jau ēda arvien mazāk. Sunim fiziski bija grūti, grūti piecelties un elpot. Tad nu nolēmām iemidzināt, lai nemokās, jo viņš jau nevar pateikt cik ļoti viņam sāp.
Domāju, ka darījāt pareizi. Suns noteikti jutās mīlēts un ir labāk sunim neļaut mocīties.
Dziedē tikai un vienīgi laiks. Man ir pagājis apmēram gads, bet sirds sāp joprojām. Man bija tāpat, ka vismaz mēnesi bija raudāšana un asaras acīs. Varētu jau ieteikt kaut kā novērst domas, bet pati reāli zinu, ka tas nav iespējams, jo suns bija mīlēts ģimenes loceklis un tas tukšums ļoti sita pa jūtām. Ar laiku viss. Kad būsi gatava un ja vēlies ņem jaunu suni, bet tikai tad, kad būsi gatava nevis, lai aizvietotu veco un nomāktu tukšumu un sāpes.
Turies, būs labi!

Mums bija tāpat. Vecajam sunim bija audzējs, nabags vairs nevarēja kājās piecelties beigās, nevarēja paēst, tikai gulēja un klusi kunkstēja. Beigās iemidzinājām. Protams, bija smagi un grūti, jo suns bija kā ģimenes loceklis, bet šādās situācijās tā ir labākā izvēle. Pat cilvēki izvēlas eitanāziju mocību vietā.

Man pašai ir suns un lasot šo asaras riešas acīs! Tu neesi nodevēja un tas bija pareizais lēmums! Tavs sunītis tagad ir debesīs un ir pateicīgs par visu sniegto mīlestību! Tagad viņam ir viegli un labi, un jūsu ģimene padarīja šī dzīvnieka dzīvi prieka pilnu! Visi mēs dzīvojam un kādreiz aizejam no šīs dzīves, un šis bija īstais brīdis Tavam sunītim. Neraudi un priecājies par jauno dzīvībiņu, kas aug Tevī.

Sāpīgākā doma ir tā, ka varbūt viņš būtu izķepurojies.
Es cenšos saprast savā galvā un sirsniņā, ka tā būs labāk, itkā pa brīdim tas pilnais saprāts liek saņemt sevi rokās mazā dēļ kas aug manī, bet brīžiem emocijas un sajūtas ņem virsroku! :'-(
Negribu, lai šis kaut kādā veidā ietekmē mazuli, bet manas emocijas ir tik spēcīgas, pieņemu, ka arī hormoni pieliek savu asumu.. :-/

Asaras sāka tecēt,lasot tavu rakstu.Tas man atgādināja pirms pusgada zaudēto sesku puiku.:'-(
Viņam konstatēja vēzi,ko nebija iespējams izārstēt.Mocījās ar barības ēšanu.Iešpricēja vienreiz poti,kas palīdzēja nodzīvot vēl trīs nedēļas,tā itkā nebūtu slims.Kad palika atkal sliktāk,iedeva otru poti,palika mazliet labāk divas nedēļas,bet nebija vairs tik žiperīgs.Varēja redzēt,ka mocījās.Pēc tam devu zāles,ko vetārsts izrakstīja,bet teica,ka ilgi neizvilks.
Kopš parādījās problēmas,deva mēnesi,lai dzīvotu.Ar divām potēm un zālēm pagarināju viņa dzīvi par 1,5 mēnesi.Es redzēju,ka mokās,bet cerēju,ka varbūt paliks labāk.Tagad atskatoties uz šo 1,5 mēnesi varu teikt,ka man vajadzēja ļaut aiziet viņam pēc otrās potes.:'-(
1,5 mēnesis bija fiziski un morāli smagi,kad šķita,ka eksistēju nevis dzīvoju,nemaz nerunājot par manu sesku puiku...Pārdzīvoju un raudāju gandrīz katru vakaru.Tas bija smagi...
Un dienā,kad aizvedu uz pēdējo poti,atteicos no līdzdalības,lai būtu ar viņu kopā vetārsta kabinetā.Es vienkārši emocionāli nespēju būt blakus un skatīties kā viņa dzīvība izdziest.Pēc tam trīs nedēļas sajūta,ka kāds mani gaida mājās,bet tad saprast,ka vairs jau nē...:'-(
Tāpēc varu teikt,ka pareizi izdarīji.Tā ir fiziski vieglāk sunim,kā arī fiziski un morāli tev.Vajadzīgs laiks,kaut joprojām atceroties savu puiku,acīs sakāpj asaras un gribas samīļot,kā to darīju.Teikt,ka mīlu 1000 reizes dienā.Viņš bija vienīgais,kuru mīlēju visvairāk par visiem,vienīgais,kuram teicu,ka mīlu,vienīgais kurš dabūja bučas.Nenoliegšu,mīlēju pārāk daudz,kaut seska daba nav īpaši pateicīga.Un viņam bija tikai 4 gadi,kas seska mūžā ir niecīgs skaitlis.Pēc vairāk kā mēneša būtu palikuši 5 gadi.

Dace, gan jau jūs konsultējāties ar vetārstu (profesionāli) un tas nebija jūsu vienpersonisks lēmums, līdz ar to Tev nevajag domāt, ka izdarījāt nepareizi. Protams, ka sāpīgi, bet varbūt mazā dēļ jācenšas domāt pozitīvas domas un labāk atceries labos laikus kopā ar suņuku un centies nedomāt par viņa pēdējām mocību pilnajām dzīves dienām.

Dace117 viss drīzāk ja pat izķepurotos, tad tā pat būtu ikdiena viņam grūta. Vecums nenāk viens jau tā pat, kur nu vel ja ir trakas veselības problēmas.
Jūs pasargājāt savu mīļo sunīti no tām mocībām kuras viņu vel varēja priekšā sagaidīt.
Sen, sen atpakaļ mūsu mājās arī nācās iemidzināt mani mīļo sunenīti ar kuru mēs uzaugām kopā no 2 gadu vecuma, līdz pat 14 gadiem. Atceros kā viņai sāpēja, jo bija audzējs pie vēdera. Laizīja, kunkstēja, mocijās, pat vienā brīdī bija tik traki ka dēļ tā visa pakaļķepas vel atdevās un nevarēja pastaigāt. Tajā mirklī es vienīgā biju kas skaļi un skaidri teica ka vajag iemidzināt, jo es to suni mīlēju tik ļoti, ka nespēju noskatīties to kā viss paliek tikai sliktāk un sliktāk.
Pēc tam protams neviens negribēja ņemt suni ļoti ilgu laiku, bet es arī tad ļoti ātri pēc tam biju par to domu ka vajag mājās suni! Ne jau lai aizvietotu iepriekšējo, bet lai būtu jauna sirsniņa mājās, kura palīdzētu dziedēt tās brūces. Tas klusums mājās kad nav neviens sunīts vai kaķīts, ir ļoti nomācošs.

Nešausti sevi. Mēs nesen iemidzinājām 16 gadus vecu kaķi,kam visa miesa iekšā bija ar vēzi. Ļoti pārdzīvojām,bet pēdējās dienas bija loi smagas kaķim. Vetārsts teica,ka tajā pašā dienā noteikti būtu nomiris pats,bet mēs esan atvieglojuši dzīvnieka nāvi.
Sirds sāp,bet viss ir izdarīts pareizi.

Aha, par suņiem, kaķiem un seskiem tagad te asaru jūras izlies, bet, kad panesīsies tēma par abortiem ... tad pa sauso - ne lāsītes, runas - tikai par mūsdienīgumu un tiesībām ... :-(

Nedaudz sevi mierinu ar Jūsu komentāriem, jo saprotu, ka tā tam vajadzēja notikt.. Šobrīd iekšēji ir sajūta, ka nekad neņemšu suni, jo tās sāpes ko pārdzīvoju dzīvnieku zaudējot ir pārāk spēcīgas!
Zigfrid, kāds pie velna sakars šeit abortam?

Dace117 neņem vērā, Zigfrīddam regulāri ir grūtības ''trāpīt tēmā''. Brīnums, ka nav komentāru no sērijas ''sievietes ir šausmīgas''.
Par tēmu - saprotu, cik slikti jūties, arī es savā laikā esmu pieņēmusi šo smago lēmumu.. Bet domāju, ka meitenes te jau pateica - lēmums bija pareizs, tu nolēmi atvieglot viņa aiziešanu un izbeigt viņa ciešanas. Protams, ka tagad kādu laiku būs ļoti grūti un sāpīgi, bet tā ir vienmēr, kad zaudējam kādu, ko mīlam.. Turies

Liepulapa, man pat tēvs kuram ir dzelzs nervi uz šādām lietām raudāja ļoti.. nespēja samierināties ar lēmumu šādu. Līdz pēdējam meklēja internetā informāciju, kā un kas veic šādas operācijas. Bet doemžēl, balsene ir tā kura pielik kārtīgu punktu arī cilvēka dzīvei. :(

Mila sirds jus izdarijat pareizi jo nelavat dzivniecinam mocities. Es tevi saprotu, saprotu tavas izjutas jo suns ir ka gimenes loceklis ne tikai majdzivnieks.
Protams skiet, ka vareja vel pagaidit un iespejamd vareja, bet tad paildzinatu agoniju. Var saprast jo skiet kad mes tadi lai lemtu, dzivot dzivniekam vai ne. Un dzivot grib ari slimie. Bet jus rikojaties tiras sirdzapzinas vaditi. Bus labi.

Man bija līdzīgi. Kādu mēnesi bira asaras. Tās bija mocības. Bija reāla sajūta, ka sirds žnaudzas.Līdz sanāca būt baznīcā un tur esot, piedomāju par to visu situāciju, piedomāju, lai man piedod. Un tiešām kluva viegli, kaut arī nebjju nekāda ticīgā un baznicu apmekleju reti. Vai tad bija kaut kas psihologiski, vai tiesam tur kaut kas ir, nezinu :-).

Lasu un raudu! Raudu, jo uzreiz iedomājos sevi tavā vietā, man pašai ir suns, kas mīļāks par visu, un spēju iedomāties, cik tas ir grūti, kādas sāpes Tev jāizcieš. Mājdzīvnieks man nekad, nekad nav bijis tikai mājdzīvnieks. Tas ir ģimenes loceklis!!!
Tu izdarīji pareizi! Lai cik tas ir sāpīgi, lai cik tas ir grūti, bet ja dzīvnieks mokās sāpēs, un nav nekādu cerību, tad jāļauj viņam aiziet. (t):'-((t)

Man jau vairs nav ko raudāt. :'-(
Esmu izraudājusi gadu uz priekšu jau.. šausmīgi sāpīgi tas ir! Tā apziņa, viņš tik ļoti negribēja aiziet un kā cīnījās pretī šim miega zālēm liek atkal histērijā raudāt. :'-(:'-(:'-(

Dace, varbūt palīdzētu pienācīga apbedīšana? Meesmu pati ar to saskārusies, nezinu kā ir dzīvnieku kapsētās, bet gan jau tur var visu tā smuki ar cieņu izdarīt un atvadīties no dzīvnieciņa.