Kas ar mani nav riktigi?

inese3695, pēc tā kā raksti par meitiņu, nešķiet, ka esi monstroza bērna negribētāja. Drīzāk esi nobijusies no jaunās situācijas un tā, ka neko vairs nevar mainīt.
Man meita piedzima 28 gados - pirmais un, domājams, vienīgais bērns. Kad biju stāvoklī, manas sajūtas bija šausmīgi atšķirīgas - no laimes pilnīgās līdz domām, ka bērns būs lielākā manas dzīves kļūda, jo visa tā atbildība mani smacēja nost. No domas, ka bērnam kas varētu atgadīties vai, ka es nebūšu viņam mīļa mamma, man bija fiziski nelabi un šķita, ka labāk, lai bērna nemaz nav. Arī slimnīcā, kad bērniņš piedzima, man viņa šķita sveša un es mēnešiem nespēju pieņemt domu, ka esmu mamma. Un tā nebija depresija vai kas tāds, vienkārši lielas bailes nebūt ideālai mammai, gana nemīlēt savu mazo cilvēciņu, nebūt gana pacietīgai un iejūtīgai. Tagad meitiņai ir 2 gadi un es nespēju iedomāties dzīvi bez viņas - viņa sniedz tik daudz prieka, mīlestības.. visas tās negulētās naktis, barošanas, pamperošanās un citi nieki ir labākais laiks manā dzīvē. Kam vēl Tu būsi tik ļoti vajadzīga kā saviem bērniem? Darbam? Phe..
Es domāju, ka pēc meitiņas piedzimšanas, pamodīsies mātes jūtas un Tu būsi brīnišķīga mamma. Tagad, kad mazo vēl gaidi, grūti paredzēt, kāda būs ikdiena un kādas būs jūsu attiecības. Tas, ka dēlu gaidīji ar lielāku sajūsmu, nenozīmē, ka meitiņu mīlēsi mazāk (vismaz man tā šķiet). Tev nevajag sevi nosodīt un tik daudz domāt par to kā būs un salīdzināt abas grūtniecības.

nevar but ta, ka ar pirmo bernu uzliki sev leilus standartus, but idealai, jo gribeji dot to labako un ari devi, izsmeli sevi! Bet lidz ar to iepazini, ka nevienmer ir viegli un ne vienmer izdodas but ideali, naca tada ka apjausma, cik tas ir gruti! un tapec negribi atkartot sis "mocibas" turet lidzi saviem standartiem "ka vajadzetu but". tapec negribeji otru berninu?
ja si ir iespejama versija, tad tev japienem, ka meitina ir cilveks, kurs visu saprot, ari to, ka ir gruti un to, ka nevari but ideal! runa ar vinu, stasti, ka tev gruti, ka baidies, ka daudzas lietas nevelies darit.
situacijas, kad emocinali ir gruti, ir labak, lai otrs zina, kas tiesi ir gruti, kapec, ko doma un ko tu juti, nevis vienkarsi tev eksistet balkus, kad tev gruti. Lidz ar to daloties ar vinu, skaidrojot vinai, tu nonelmsi so slogu, ka "neesi perfekta" vina tevi redzes, sapratis un nevelesies neko citu, ka tikai tevi, kada esi!
bet noteikti nevajag kautreties runat ar psihologu- nav tev uzreiz aiz labdien, jaska,ka es negribu savu bernu! ne, tu vinam maksa, lai vins tevi uzklausitu, to kas tev taja bridi ir sakams un nospiedos un veicinatu sakartot sev svarigos jautajumus! nedoma kategorija- es nemilu ta ka pirmo, es nemilu vai es negribu, doma kategorija- ka man labk darit, lai es vairak miletu, lai man butu vieglak, lai man labak patiktu! ari ar sadu formulejumu tu vari runat ar specialistu, ja tas tev palidz parvaret kauna sajutu!

nevar but ta, ka ar pirmo bernu uzliki sev leilus standartus, but idealai, jo gribeji dot to labako un ari devi, izsmeli sevi! Bet lidz ar to iepazini, ka nevienmer ir viegli un ne vienmer izdodas but ideali, naca tada ka apjausma, cik tas ir gruti! un tapec negribi atkartot sis "mocibas" turet lidzi saviem standartiem "ka vajadzetu but". tapec negribeji otru berninu?

+++

Tev nav jācenšas būt ideālai mammai- neviens nav un nekad arī nebūs ideāls, ideāli ir tad, ja tu vari būt pilnībā ar savu bērnu- tagad un te. Netiecies pēc iedomātiem ideāliem, nebiedē sevi un arī problēmas atkritīs. Tu ļoti dzīvo nākotne, lai gan, neviens no mums nezin kā būs rīt, koncentrejies vairāk uz tagadni, kā būs rīt, to rādīs laiks. Mīlestība nāk pati no sevis, to nevar mākslīgi izveidot, pat no lielas cenšasnās tā nerodas- tā vai nu ir vai nav, lai kā tu domātu, mocītu sevi, tas neliks tai uzrasties.
Es neesmu bijusi tādā situācijā, bet es domāju, ka tev ir jāļauj sajūtām pašām atnākt, ja ir berniņš, jānāk ir arī mīlestībai pret viņu.

man jau skiet ta palasot ka inesei ir problemas ar viru ,varbut vina jut ,ka virs vairak ucinas ap punci,runa par meitinu un autorei zemapzina ir bail palikt otraja plana,virs varbut nepievers tadu uzmanibu tiesi pasai ,komplimenti ,milums,varbut visas runas un viss griezas ap bernu,tad nu autori loti labi saprotu,ari kopdzives 13 gadi nav maz,var iestaties rutina,nogurums vienam no otra un te vel mazais piesakas,bet varbut tiesi ka piedzims bus vel labak neka tagad.bet nu noteikti jaiet pie psihologa

marissa +++
Varbūt tomēr liec, lai vīrs piespiežas izrunāties? Ja viņš saka, ka baidas, ka dzirdēs un tāpēc ne, tad lai padomā, ka būs tikai sliktāk ja turēsi iekšā un emocijas, ko jūt meita, nepaliks labākas.

Līdz ideālai mammai man ir ļoti,ļoti tālu un arī necenšos tāda būt!vienkārši šobrīd liekas ka esmu nu nekāda mamma!
Ar vīru nav mums tādas problēmas,i mani samīļo i apčubina i brokatis pagatavo,tur viss ir labi!Man liels prieks ka viņš tā meitiņu gaida,vienkārši jūtos kā tāda briesmone jo es tā nedaru!Meitiņu nēsāju es,tām sajūtām bija vairāk jābūt man nevis viņam!

Nelasīju visu diskusiju, bet dalīšos ar savu pieredzi. Cik zinu (cik man stāstīts un kā pati jūtos) tētis mani gribēja daudz vairāk nekā mamma, mammu nevar īsti vainot, jo viņai tieši tobrīd un grūtniecības laikā bija grūts emocionāls posms. Viņš gribēja vēl bērnus, mamma apstājās pie manis. Mana mamma mani mīl, es to zinu, viņa to saka, bet tāpat esmu uzaugusi ar problēmām, ko risināju savulaik pie psihoterapeita, kurš arī norādīja uz šo cēloni. Pat ja mamma uzvedas ideāli (kas manā gadījumā bija 50/50), tāpat emocionāli bērns jūt, ka otrs vecāks izturas citādāk, labāk. Mamma man pašai pēc sajūtām bija tuva pašā bērnībā, bet laikam jau tā saikne neizveidojās un kopš padsmit gadiem man ir daudz mīļākas jūtas pret tēvu. Mamma kaut ko no šī zina, ko es te uzrakstīju, bet, protams, būtu ļoti satriekta, ja izlasītu šo komentāru, jo neviens jau negrib dzirdēt neko negatīvu no sava bērna.

Novēlu lai tev tomēr parādās tās lielās mammas jūtas, bet pārējām pie šādiem apstākļiem, kamēr vēl var iesaku abortu.

Tev ir tiesības justies tā, kā Tu jūties. Iespējams, sakne meklējama tajā, ka pati, kā minēji, zini, kā ir justies nemīlētai. Iesaku meklēt profesionālu palīdzību. Lai veicas! :)

Pārsvarā negrib bērnus, tad kad padomā kaut kas labāks, svarīgāks, patīkamāks. inese3695, kādi bij plāni? Citu veci gribējās, ne?

Nu es ļoti ceru ka meitiņa nejutīsies nemīlēta,negribēta.darīšu visu lai tā nebūtu!Negribu jo tam ir citi iemesli,savi tarakāni galvā!
Nu nē!Kapēc lai man gribētos citu vīrieti ja šis ir labs un mīļš man!?
Liels Jums Paldies par iespēju izlikt šīs sajūtas kautkur un ar kādu aprunāties!Tas mani veda uz to ka ir jāmeklē palīdzība,savādāk būs auzas!Jūs esas super cilvēciņi,Lai Jums prieka un mīlestības pilna dzīve