Man ir diezgan sarežģīta attiecību pieredze, kas, iespējams, arī daļēji vainojama pie manas zemās pašapziņas. Esmu nupat gada sākumā tikusi ārā no traumatiskām attiecībām, kas ilga piecus gadus, tas viss bija ļoti smagi un postoši maniem nerviem.
Jau pavasarī satiku jaunu puisi, iemīlējos, rozā brilles, taureņi un visas pie tā piederošās lietas.. Taču, tiklīdz sākām pierast viens pie otra, es sāku manīt visas vecās biedējošās tendences, kas ir bijušas klāt laikam jau visās manās iepriekšējās attiecībās- es kļūstu pārāk atkarīga no saviem partneriem. Morāli. Vienmēr. No kāda ātrāk, no kāda vēlāk, bet vienmēr tas beidzas ar to, ka es izšķīstu. Manis it kā nav. Man zūd intereses, visam pamazām zūd jēga, viss sāk rotēt ap partneri.
Un kā blakusefekts- es vairs nespēju izšķirt, kas ir pieņemama uzvedība no viņa puses un kas-nē. Daudz ko piedodu, ko varbūt nevajadzētu. Noklusēju. "Noriju". Es nezinu, vai jums kādai būs kas iesakāms, jo laikam jau mana psihe ir visai sarežģīts "kokteilis" ( papildus tam visam gadiem ciešu no depresijas), bet varbūt kādai ir vienkārši, praktiski ieteikumi, kā soli pa solim, kaut maziņam solītim, atgriezties pie sevis, skaidri iezīmēt to robežu, kur beidzas partneris un sākos es? Ar prātu saprotu- varbūt jāmēģina ierobežot kopā pavadītā laika daudzums, utt utt, bet mani it kā vada neredzams spēks un es vienmēr, vienmēr iekrītu atpakaļ tajās pašās lamatās.
Varbūt kāda jūtas līdzīgi un jums ir, ko teikt.
P.S. liela daļa no manām bijušajām attiecībām man pēc laika pašai ir izraisījušas vieglu izbrīnu- ko es vispār tajā partnerī atradu, ka viņs vispār nav bijis pārdzīvojumu vērts, utt, bet, kad esmu tajā visā iekšā, tas ir nebeidzams riņķa danois.. tāda sajūta, ka galvenais ir kādam pieķerties ar saknēm, lai pašai sāp.
142
