Ir žēl par to, ka tad, kad biju jaunāka, savā naivumā aiztesos uz citu pilsētu, pametu visu puiša dēļ, kam vairs neko nenozīmēju. Toreiz jebko biju gatava darīt, lai būtu viņam blakus. Sāku strādāt viņa mātes ieteiktajā darbā, tur sabojāju veselību, par ko dārgi tagad maksāju. Gan tiešā, gan netiešā nozīmē. Man viss aizgāja līdz pat operācijai un katru dienu sev to galvā atkārtoju - ja vien es nebūtu toreiz bijusi tik naiva un nepārvērtētu savus spēkus, man tagad nebūtu jādomā, kā no sāpēm piecelties no gultas un nodzīvot vēl vienu dienu.
Tai pat laikā, nebūtu bijis tas viss, tad droši vien būtu kur citur (varbūt sliktāk dzīvotu) un bez brīnišķīga cilvēka blakus, kāds man tagad ir. Sanāk tā, ka vienas mīlestības dēļ maksāju ar visu sevi (iešana pie ārstiem vēl nav beigusies) un esmu diezgan atkarīga no otra cilvēka. Nekad nevarēju iedomāties, ka tāda lieta kā aizbraukšana un smags darbs man mainīs visu dzīves scenāriju. Bet nu labi, tā man šķiet mana vislielākā kļūda, kamēr citur pasaulē un ne tik tālu, tepat Latvijā sievietes zaudē bērnus, ļaujas varmācībai un vēl nezin kam.