Čau, cosmo!
Pēdējā laikā liekas, ka esmu no šejienes pamatīgi attālinājusies, bet tomēr cosmo mani vajā:-D Vakar darbā satiku pirmo reizi cilvēku, runājam, runājam, un man ir spēcīga sajūta, ka šo cilvēku jau pazīstu. Nu riktīgs dejavu. Tad cilvēks pasaka savu vārdu un man kā ar bomi pa pieri - cosmo. Bļin, stulba sajūta, ka tu ar to cilvēku dzīvē runā pirmo reizi, bet tu zini ārkārtīgi daudz nevajadzīgi privātas informācijas par viņu un nabags to pat nenojauš:-D
Vispār vakar bija dīvaina diena. Braucot mājās no darba, izglābu kaķēnu no drošas nāves. Mazais pārbijies līdz nemaņai krēslā tupēja pa vidu lielākajai Liepājas ielai, mašīnas brauc garām, retā tik izvairās, satiksme intensīva. Pabraucu garām, nometu pa bremzēm, izlecu ārā un skrēju atpakaļ. "Paldies" tiem, kas pacentās mani pīpinot apbraukt un nenotriekt. Savācu mazo netīri balto brēcošo kamoliņu, aizstiepu pļavā pie krūmiem, ātri paskatījos, ka kaķēnam nekas nekaiš un noliku, lai iet savās gaitās. Pēc tam visu vakaru nepameta doma, ka vajadzēja kaķītim palīdzēt vairāk, nevajadzēja viņu tur tā vienu atstāt. Patversme jau bija ciet un tur diez vai mani atplestām rokām uzņemtu, ej nu pierādi, ka tas nav mans kaķis. Mājās pašai 3 mežoņi. Skumji... Ceru, ka mazais atrada mammu un vairs neskrēja uz šoseju. Bet vienalga mani nepamet nepadarīta darba sajūta.