Es arī ieteiktu vispirms parunāt ar tanti. Ja nu arī runāšana nelīdz, tad neko darīt - es pārvāktos.
Man šis stāsts kā reiz atsauca atmiņā laiku, kad pati īrēju dzīvokli no pensionāres, kura sākumā atstāja forša tantuka iespaidu. Tā tas bija līdz brīdim, kad sākās viņas apciemojumi. Ierodoties dzīvoklī, viņa nekautrējoties sāka vērt vaļā skapjus, vandīties pa manām mantām, stāstīt kurā skapja daļā tām labāk vajadzētu atrasties. Kā kareivis izmaršēja cauri visām istabām, neatkarīgi no tā, ka tikko biju pamodusies un pat nebiju paguvusi saklāt gultu. Pēc tam rauca degunu un lūkojās uz mani kā uz nekārtīgu sušķi. Kad izteicu tantukam savu viedokli, apciemojumi beidzās. Līdz kādam vēlam vakaram, kad man negaidīti sanāca neaizbraukt uz darbu, bet palikt mājās. Iedomājieties manu šoku, kad es esmu dušā, izdzirdu, ka kāds slēdz vaļā dzīvokļa durvis, nodomāju, ka draugs ieradies mājās un kaila iznāku no vannasistabas un savā viesistabā ieraugu nevienu citu kā tantuku, kura uz mani blenž atvērtu muti, bet es nezinu ar ko piesegt savus plikumus. :D Tālāk nāca frāze: "Nezināju, ka esi mājās!" Tad es sapratu, ka viņas apciemojumi tā arī nekad nebeidzās, gluži vienkārši viņa, zinot kur strādāju, kā sargsuns vaktēja dzīvokli un tad, kad neviens nebija mājās, ar savām atslēgām rokās slēdza durvis vaļā un dzīvojās pa dzīvokli un manām mantām. Negaidītais apciemojums bija pēdējais piliens. Izvācos ārā un kopš tā laika, neskatoties uz to, ka, protams, ir arī forši un tiešām jauki pensionāri, no tāda vecuma cilvēkiem vairs neko necenšos izīrēt.