Smēķēju ar pārtraukumiem gandrīz 12 gadus. Izsmēķētais daudzums bija atkarīgs no dažādiem apstākļiem - ir bijis, ka paciņa pa dienu, citreiz paciņa uz 3 dienām, citreiz paciņa nedēļā, bet citreiz paciņa pa vienu vakaru (kādā pasākumā, tusiņā). Jāatzīst, ka lielākoties smēķēju kompānijas pēc, jo pēc dabas esmu diezgan introverta un kautrīga, un man ir grūti uzsākt tāpat vien komunikāciju ar citiem cilvēkiem, tomēr gribas socializēties, un gan dažādos pasākumos, gan augstskolā, gan darbā vieglākais veids vienmēr ir bijis kopā sapīpēt. Tad kaut kā raisās sarunas, un man ir sajūta, ka smēķējot kopā visi ir vienlīdzīgi tajā brīdī - pasniedzēji ar studentiem, priekšnieki ar padotajiem, mūziķi ar klausītājiem utt. Tajā brīdī neviens nav augstāks par citu, ko citā laikā nosaka dažādas sociālās lomas, tādēļ ir viegli un interesanti sarunāties. Un arī ir vieglāk uzsākt sarunu ar svešinieku, ja jūs pīpējat kopā, nevis vienkārši tāpat pieejot klāt. Nu tie ir apmēram mani iemesli, kāpēc smēķēju + vēl daži laika gaitā iestrādājušies rituāli, piemēram, zinu, ka līdz trolejbusa pieturai man ir tieši viena cigarete, tad nu tā arī tikai izsmēķēta no rīta un vakarā. Uzskatu, ka mana smēķēšanas "atkarība" (ja par tādu var runāt) ir drīzāk psiholoģiska, jo smēķēju pārsvarā tikai kompānijas pēc un vēl dažās situācijās, kad man bija iegājies kā rituāls, ka tad uzpīpēju, un tad, kad man bija kāds satraukums vai stress, jo likās, ka būs stulbi vienkārši pasēdēt un mēģināt nomierināties, bet, ja pīpēšu, tad neizskatīsies tik stulbi, ka tikai sēžu un neko nedaru. :D
Šo iemeslu dēļ mājās vispār tikpat kā nekad nepīpēju (man neviens mājās nepīpē), vai arī, ja tusēju ar cilvēkiem, kuri nepīpē. Tāpēc man tā smēķēšana ir bijusi neregulāra, ir bijis, ka brīvdienās vai atvaļinājumā arī nedēļu vai vairāk neizsmēķēju nevienu cigareti, tad atkal kāds tusiņš un izsmēķēju paciņu, tad atkal darba dienas, kad izsmēķēju 3-10 cigaretes dienā, un nedēļas nogales, kad nesmēķēju vispār nemaz utt.
Šobrīd es nesaku, ka esmu atmetusi smēķēšanu, jo tādā veidā uzliktu sev pārāk lielu spiedienu, kā rezultātā tāpat salūztu. Es vienkārši nesmēķēju, bet neesmu aizliegusi sev izpīpēt vairs kaut vienu cigareti, ja vēlos. Tādā veidā man ir vieglāk, apzinoties, ka, ja gribu, varu arī uzpīpēt. Vienkārši tagad negribu. Pēdējo pusgadu sanāk apmēram reizi mēnesī uzpīpēt, tas ir kādos lielākos pasākumos, kur vairāk svešu cilvēku. Nesmēķēju vairs darbā, skolā, nelielos tusiņos, katru reizi, kad esmu iedzērusi, kā arī lai "nodzītu stresu" vai vienkārši aiz neko darīt. Un arī šīs reizes, kad lielākos pasākumos uzpīpēju kļūst arvien retākas, jo tomēr cigaretes garšo tik pretīgi un nākamajā dienā pašsajūta un arī garša mutē ir vienkārši briesmīgas + paģiras arī smagākas, ja ir uzpīpēts. To visu atceroties es labāk mēģinu strādāt ar sevi un meklēju citus veidus, kā justies komfortabli lielākos pasākumos. Bet es vienmēr paturu prātā, ka, ja galīgi citādāk nevarēšu, tad uzpīpēšu un nekas traks tas nebūs, vienkārši tas ir kā pēdējais variants.
Viena no motivācijām vai drīzāk papildus stimuls atmešanai bija, ka pamanīju, cik mana āda izskatās novecojusi - pelēcīga un ar daudz mazām krunciņām, lai gan man nav vēl pat 30. Arī zobi bija pārāk dzelteni, un riebās, ka mati un drēbes vienmēr smird. Tagad, saskaroties ar citiem smēķētājiem, saprotu, cik drausmīgi arī mute man smirdēja uzreiz pēc smēķēšanas. Pilnīgi kauns paliek.
Bet vispār man laikam tā atmešana dabīgi nāca, jo jau kādu pēdējo gadu man īsti vairs nebija iekāriena uzsmēķēt (izņemot, kad iedzēru), un sajutu to smēķēšanas pretīgumu, cigarešu riebīgo garšu, un bieži pat tā kā piespiedu sevi uzsmēķēt tajos brīžos, kad bija pierasts, ka parasti smēķēju, piemēram, kad zināju, ka smēķētavā tagad interesantas sarunas raisās, vai arī, kad kāds paaicināja kompānijā sapīpēt - īsti pat negribējās, bet piespiedu sevi uzpīpēt, jo kompāniju un parunāties gribējās. Bet tā kā es jutu, ka smēķēšana man sāk likties pretīga un es bieži spiežu sevi pīpēt kaut nevēlos, sāku pamazām samazināt smēķēšanas reizes. Bet es nenogriezu uzreiz kā ar nazi, jo man tas nestrādātu, bet vienkārši teicu sev, ka uzpīpēšu tad, kad tiešām prasīsies. Sākumā tās bija kādas 3 reizes dienā, kas pamazām kļuva retākas, jo es katru reizi, kad iedomājos, ka varētu tagad uzpīpēt, sev pajautāju, vai man to tiešām prasās, vai arī patiesībā iemesls ir cits. Un tā pamazām es esmu nonākusi līdz tam, ka varbūt kādu reizi mēnesī vēl uzsmēķēju, bet arī tās reizes kļūst arvien retākas. Principā mans ķermenis pats pateica, ka pietiek, un radīja fizisku nelabumu pret cigaretēm, man atlika tikai viņā ieklausīties un tikt galā ar savu psiholoģisko atkarību.
Es nekad neteikšu, ka esmu atmetusi smēķēšanu, jo es tā neuzskatu. Es vienkārši tagad nesmēķēju, bet varu uzsmēķēt, ja vēlēšos, un nemocīties ar vainas apziņu. Tas var nebūt nekad, tas var būt rīt, katrā ziņā regulāri es noteikti vairs neatsākšu smēķēšanu, bet nesodīšu sevi, ja kādreiz gadīsies izpīpēt kādu cigareti.
Atvainojos par palagu! Ceru, ka kādai tas varbūt būs noderīgs :)
1884
