Mainīt vizuālo attiecībās

Es mēdzu teikt, kas man patīk vai kas man nepatīk, bet tā ka ņemt un mainīt, nē, neuskatu, ka tas ir nepieciešams.

Otra cilvēka izskats var traucēt, ja citiem tas krīt acīs. Itkā būtu jābūt vienalga, ko otrs ģērbj, ja vien nestaigā Borata peldkostīmā (vai tik traki), bet tai pat laikā otrs var audzēt garus nagus, matus, apaugt un tev tas liksies normāli, jo tu pie tā esi pieradusi, bet citiem no malas un pašai pēc laika uz to atskatoties būs kauns, jo domāsi, kā varēji būt ar tādu bomžveidīgu cilvēku kopā un brīnies, kāpēc neviens tevi neuztver nopietni.
...Ar tagadējo puisi personīgi man viss ir kārtībā. Ģērbjas tīri, neuzkrītoši, vienkārši, nelec acīs.

Bet ja ir tā, ka mazliet kauns rādīties draugu priekšā, vai kādu pazīstamu cilvēku u.tml.? (Savu, ne otrās puses draugu)

Ko viņš tādu ģērbj tad?

Ja mugurā ir tīras , kārtīgas, NE CAURAS drēbes, tad viss ir pat ļoti kārtībā..
Ļauju staigāt kā vēlas, iedrošinu , kad ejam iepirkties, eksperimentējam, tad es vienmēr ievērtēju un tā, paslavēju. :)
Ja staigātu ar novazātām, smirdīgām drēbēm , tas būtu ļaunāk..

Piemēram - spītīgi negriezīs matus, jo kam to vajag, griež tikai tad, kad sāk palikt karsti/neērti, vienalga ka briesmīgi izskatās. T-krekli - izbalojuši, daudziem apkaklītes nodilušas. "Bet var jau vilkt!" Jakas - par lielu, maisīgas vai ļoti tirdziskas . Bikses - platas (taisnas laikam skaitās). Nepatīk, jo ir redzams, ka vienkārši to apģērbu vajag nedaudz citādu , jo stils jau pats par sevi būtu labs, ja tikai apģērbs citāds, kas vairāk piestāv un nav nēsāts jau 5to gadu, jo mīļš.

Varbūt viņš vienkārši nevar to atļauties? Nopirkt jaunas drēbes?

Nevar atļauties? Cilvēks saņem algu krietni virs vidējā, tā ir vienkārši kaut kāda iegriba vai kas, es nesaprotu. Uz to reto reizi, kad uz ofisu jāiet, viss ok, tad ir tā uzņēmuma drēbes, ar uzņēmuma logo. Bet darbs pārsvarā no mājām, un tāpēc... dara kā grib.

Vadošā amatā pietam strādā, vada komandu, bet kāpēc tādas interesantas iegribas/iedomas?

Man vajag, lai mans vīrietis atbilstu manai gaumei. Tad nu iepirkties ejam kopā, es pasaku, kas man patīk, un ja viņam arī patīk, tad viņš nopērk utt. Ir lietas, kas man nepatīk, tad nu tās gan saku, ka labāk nevilkt. Es jau redzu, kas viņam piestāvēs- gan apģērbā, gan matu sakārtojums un vēl visādi sīkumi, tad nu vnk pasaku un beigās viņam pašam arī labāk patīk.

Nu, ja darbs no mājām, tad jau skaidrs, nekas nemainīsies, kamēr viņš nepaskatīsies uz sevi no malas. Es pati gribētu attālināties no pagātnes atmiņām, bet man bijušais ģērba pat drēbes no miskastēm vai kaut kur uz tīruma atrastu kreklu. Un nē, viņš nebija nabags, bet nevīžīgs. Tagad to atceroties, protams, pretīgi paliek.

Platinum, bet tas, ka cilvēks ir tik, tik lielisks iekšēji. Ja iekšējo pasauli pieskaņotu ārējam veidolam... tas var izklausīties bērnišķīgi, iedomīgi un tizli, bet nu nevaru es ar mierīgu sirdi kaut kur staigāt. Kā lai pieklājīgi aizrāda, kā lai maina...?

No sākuma gribēju rakstīt, ka man netraucē, kā otrs ģērbjas, nav mana darīšana, bet tad palasīju komentārus un sapratu, ka tas tā tāpēc, ka man ir paveicies ar vīriešiem un viņu izskatu. Nu man nepatiktu, ja mans vīrs valkātu izbalējušus kreklus ar nodilušām apkaklītēm, vēl, nedod Dievs, kaut ko cauru, dikti ataugušus matus vai vispār rautu mugurā visu, kas pagadās.

Šad un tad nopērku vīram kādu "aizraujošāku" džemperi vai kreklu, jo mans vienīgais iebildums ir, ka pamatgarderobe un biežāk vilktais visu laiku ir ļoti vienkrāsains (navy, melns, pelēks, smilšu krāsas, utt). Nav runa par koši dzeltenu vai skarbi lillā, bet, piemēram, Ārgaila rakstu vai rūtīm. Kamēr tas viss ir mierīgās krāsās, tas tiek vilkts. Kapučdžemperus gan es pēc tam varēju nēsāt pati - tie nepatīk un viss. Bet tā viņam ir laba gaume.
Esat par to atklāti runājuši, mauvii? Esi stāstījusi, ka tevi tas traucē?

Varbūt viņam uzdāvināt kaut ko? Nu, pa viņa gaumei, tikai jaunu. Ir cilvēki, kas pieķeras drēbēm, jo tās viņiem atgādina par tiem laikiem, kad visbiežāk tās nēsāja.

Parunā ar viņu darudzīgi un caur joku. Un neuzkrītoši piedāvā apģērbus, kas viņam varētu piestāvēt, vai matu griezumus, kas varētu piestavēt.
Galvenais neradīt sajūtu, ka kaut kas Tev riebjas un kaut ko Tu ciest nevari viņa apģērbā, izskatā. Tā panāksi tikai pretējo - aizvainojumu un spītību.
Es šādi esmu iznīdējusi pāris apģērba gabalus, kas, manuprāt, ir zem jebkuras kritikas. :D

Man ar iepriekšējiem ir bijusi pieredze, ka vienmēr seko līdzi, domā, kā izskatās utt. Bet šis ir jaunums. Ja cilvēks nebūtu tāds, kāds ir iekšēji, es jau sen būtu atmetusi ar roku

Skapja tirisanu vajag! Gerbj to kas ir un ko redz. Nebust tur vairs tie izbalojusies krekli, bet bus jauni un skaisti. Ejat iepirkties kopa un iesaki vnk uzmerit ko tadu, kam vins pats nemaz virsu neskatas. Cilveki ir ieraduma radibas, bet ja vins sevi ieraudzis un sev patiks spogulattela ar forsu jaku/dzinsiem bus daudz atvertaks uz gerbsanas mainu.
ahh ka man patika Jeannie Mai sovs How Do I look? tur garderobi taa irevideja un parmainija visu cilveka imidzu, un vini vnk bija iestigusi viena un taja pasa gerbsanas stila, bet UZMEROT un redzot sevi citada gaisma pasi bja parsteigti. tas ta mazliet offtopic :D

Par matiem kategoriski atsakās runāt, kaut kāda bērnības trauma. Par apģērbu esmu draudzīgi aizrādījusi, piemēram, par izbalējuši-melnajiem krekliem, vai ka sen laiks mainīt, jo simtgadīgi. Negribas aizvainot, jo zinu, kā es to uztvertu...

Vēl - cilvēks ir taupīgs, jo visu mūžu bija dzīvojis taupīgi, audzis arī - ne pārtikušā ģimenē. Un tagad, kad mierīgi sanāk vienam īrēt 2/3 istabu dzīvokli, uzturēt visu pārējo un vēl normālu iekrājumu veidot, vienalga laikam nevar saprast, ka var atvēlēt kkaut ko sev. Bet uz visu manu teikto reaģēt - kam jaunu, ja vecais labs