Kur iepazināties?

Es savu īsto un vienīgo satiku ļoti interesantā veidā (l)
Viss sākās ar to, ka bija nepieciešamība braukāt ar taksi mājas no darba un lūk izsaucu taksi, un tur bija viņš (l)
Es iemīlējos taksistā un tā mēs iepazināmies, atceros, kad sākām tikties viņš jūtas neveikli, jo nekad darbu nejauc ar attiecībām un arī neiepazīstas, bet ar mani viņam ir bijis savādāk, tā pat kā man ar viņu, mīlestība no pirmā skatiena (l) Nu jau esam krietnu laiku kopā un nu jau plānojam bērniņu (l)(l)

internetā

Mums ir labs stāsts mazbērniem :)
Pazinu viņu kopš ceturtās klases, kad viņš pārvācās uz manu pilsētu un sāka dzīvot man kaimiņos. No kaimiņu puikām uzzināju, ka viņam patīku un tā nu sāku viņu ikdienā vērot. Tajā pat vasarā mums bija dažas epizodes jaukas ar sarunām īsām, skatieniem un smaidiem, bet tā arī nekas vairāk (bijām taču bērni :D ).
Visu to laiku, līdz pat 12 klasei man viņš ļoti patika, kā ieraudzīju tā sarku, bet sanācis bija tā, ka mēs pat nesveicinājāmies īsti. Biju ļoti kautrīga un pirmā nerunāju ar viņu. Tad nu 12 klasē, draugiem.lv vēl spēlēju playray spēlītes un mani kāds uzaicināja spēlēt biliardu. Kādu brīdi spēlējām līdz pamanīju viņa niku. Tas bija saistīts ar mūsu tā brīža atrašanās vietu un es noteikti zināju, ka tas ir kāds no mana rajona un zināms. Kā izrādījās viņš mani arī uzaicināja spēlēt jo iepatikās mans niks. Tā nu sākās mūsu sarakste. Vairākus mēnešus sarakstījāmies, bet nekas vairāk. Man tajā laikā ari draugs bija, bet kuru es noteikti būtu pametusi viņa dēļ. Kādā brīdi sarunas pārtrūka un pēc gada tās atkal atsākās, kad es jau biju brīva kādu laiku. Tā nu satikāmies vairākas reizes kā draugi līdz diena bez mūsu sarunas vairs nebija iespējama un pēc dažiem mēnešiem viss pats no sevis kaut kā sākās.
Atceros kā vēl ilgi nespēju noticēt, ka viņš tiešām beidzot ir ar mani! Biju kā debesīs. (l)
Nu jau iet 7. gads :)

Internetā :)

Virs 50 kg meitenes viņam nepatīk

Haha! Labs!:-D

Naomi* - oho, kas tev par filmu sanākusi :D Tev jauzraksta grāmata! :D

Mēs iepazināmies ļoti interesantā veidā- manai māsai zvanīja kaut kāds čalis, nav ne jausmas, no kurienes viņš bija dabūjis nr, bet nu mēs sarunājām braukt uz balli uz viņu miestiņu, tur arī bija mans šī brīža vīrietis, tikai tolaik mums nekas nebija, pēc 3 gadiem, viņš burtiskā nozīmē uzradās uz manas mājas sliekšņa, piezvanīja pie durvīm, nezinot, ka es tur dzīvoju. :D
Smieklīgākais šajā stāsta ir tas, ka man pirms šī gadījuma (pusgadu atpakaļ) arī piezvanīja svešs nr, nezinu no kurienes dabūjis manu nr, nedzīvojām vienā pilsētā, bet sarunājām, ka viņi no Ventspils brauc pie mums- mana māsa iepazinās ar savu bērna tēvu! :D

Internetā :)

Klubā First Dacha :D Ko, lai saka - burvīga iepazīšanās vieta, ko pastāstīt mazbērniem, ha. :D

Mums ir garšs, pasakains stāsts. Abi esam bijusi ielas vingrošanas entuziasti, tad nu tā arī iepazināmies - internetā, caur draugiem.lv , sākām sarakstīties ar mērķiem, līdz pat nonācām līdz draudzīgām attiecībām stāstot ar savām nesaskaņām un saskaņām dzīvē un otrām pusītēm, bet nesatikāmies, lai gan tālu viens no otra nedzīvojām, turklāt es dzīvoju 2 pilsētās, nebūtu bijusi problēma pusceļā piestāt viņa pilsētiņā vai viņam atbraukt ar mašīnu pie manis. Tad nu ar laiku kaut kur kontakts pazuda, taču tad vienu dienu viņš man uzrakstīja, un abi jau dzīvojām praktiski vienā pilsētā, nu gandrīz vien tur pat bija... bija pagājuši 2/3 gadi kopš sākām sarakstīties... un tad saņēmu sms, pati uzprasījos uz randiņu, un tad nu viss sākās, itkā attiecības nevēlējos, mēs esam un bijām stipri atšķirīgi, un pat tagad pēc 3gadiem - reālas pazīšanās, mums ir grūti vienam otru saprast, taču liktenis noveda pie sava, un mēs abi nespējam tam noticēt. Man tajā laikā bija puisis,kas dažas dienas vēlāk bildinātu - bet viņš pats pieļāva kļūdu, kuru es piedot nu noteikti nepiedevu un nepiedotu vēl aiz vien, mēs abi viens otru balstījām smagā brīdī, pat nezinot par ko otrs pārdzīvoja - zinājām ko teikt, vienkārši sajutām, mēs abi paši cenšamies izkulties, nestāstot problēmas. Un uzzinot, ka viņš brauks prom, es nespēju neuzspiest gāzes pedāli, tā mēs nokļuvām ar kājām gaisā un viņš iepazinās ar maniem vecākiem - tā viss sākās. Tagad ir pilni 3 gadi, kopš esam kopā, mums ir mazulis, un vēl aiz vien mācāmies viens otru saprast.

Runājot par Tinder, neviens neliedz viedtālrunī uzstādīt GPS emulatoru - šādi, cik zinu, rīkojas tie, kas vēlas iepazīties ar ārvalstniekiem/ārvalstniecēm. ;-)
Godīgi sakot, nesaprotu tos, kas attiecības meklē Tinderī. Manuprāt, vairums puišu\vīriešu ar šīs aplikācijas palīdzību vēlas atrast, teiksim tā, iespēju labi pavadīt laiku.

Iepazināmies internetā. ;)

Vispirms sapazinās mūsu ģimenes, tāpēc sanāk, ka caur ģimenēm un mūsu vecākiem iepazināmies.

v35, man IRCā tikai foršas meitenes gadījās :) Bet nu jā, skaitas atmiņas par IRCu.

IRCā. Varu saderēt, ka daļa pat nezin, kas tas ir.

Brāļa draugs. Pārāk bieži nāca ciemos. :D

Iepazināmies darbā. No sākuma viņš man nepatika, šķita kaitinošs, bet ar katru dienu sākām vairāk un vairāk runāt līdz sapratu, ka domāju par viņu pat mājās esot. Patika, ka ar viņu varu runāt stundām par visādiem niekiem , patika, ka viņš ir ļoti atklāts un sirsnīgs - šķiet, nekad iepriekš nebiju tādu puisi satikusi.(l) Tagad iet jau trešais gads kā esam kopā. (l)

ā jā, jāpamaina distance. :D
Es jau vispār laikam kkad pirms gada biju vienreiz novilkusi Tinderu, ar vienu simpātisku čali bija tas match vai kā viņu tur sauc un šim sarakste bij apmēram tāda - "čau, kā iet. Cik tu sver?" Man bija tāds wtff :D Teica, ka zem 50 ir okei. Virs 50 kg meitenes viņam nepatīk :D
Sarakste, protams, izbeidzās un es Tinderi izdzēsu :D

Nedaudz novēršoties no tēmas...meitenes, man Rīgā arī ārkārtīgi daudz lietuviešus rāda. Tāpat arī visādus Džamalus un Tadžikus.

fejja, vai tad tik traki? :D Ja pareizi atceros, tur var uzlikt distanci, tev derētu samazināt, lai kaimiņi nerādās!