Mums ir garšs, pasakains stāsts. Abi esam bijusi ielas vingrošanas entuziasti, tad nu tā arī iepazināmies - internetā, caur draugiem.lv , sākām sarakstīties ar mērķiem, līdz pat nonācām līdz draudzīgām attiecībām stāstot ar savām nesaskaņām un saskaņām dzīvē un otrām pusītēm, bet nesatikāmies, lai gan tālu viens no otra nedzīvojām, turklāt es dzīvoju 2 pilsētās, nebūtu bijusi problēma pusceļā piestāt viņa pilsētiņā vai viņam atbraukt ar mašīnu pie manis. Tad nu ar laiku kaut kur kontakts pazuda, taču tad vienu dienu viņš man uzrakstīja, un abi jau dzīvojām praktiski vienā pilsētā, nu gandrīz vien tur pat bija... bija pagājuši 2/3 gadi kopš sākām sarakstīties... un tad saņēmu sms, pati uzprasījos uz randiņu, un tad nu viss sākās, itkā attiecības nevēlējos, mēs esam un bijām stipri atšķirīgi, un pat tagad pēc 3gadiem - reālas pazīšanās, mums ir grūti vienam otru saprast, taču liktenis noveda pie sava, un mēs abi nespējam tam noticēt. Man tajā laikā bija puisis,kas dažas dienas vēlāk bildinātu - bet viņš pats pieļāva kļūdu, kuru es piedot nu noteikti nepiedevu un nepiedotu vēl aiz vien, mēs abi viens otru balstījām smagā brīdī, pat nezinot par ko otrs pārdzīvoja - zinājām ko teikt, vienkārši sajutām, mēs abi paši cenšamies izkulties, nestāstot problēmas. Un uzzinot, ka viņš brauks prom, es nespēju neuzspiest gāzes pedāli, tā mēs nokļuvām ar kājām gaisā un viņš iepazinās ar maniem vecākiem - tā viss sākās. Tagad ir pilni 3 gadi, kopš esam kopā, mums ir mazulis, un vēl aiz vien mācāmies viens otru saprast.