Pirmā mīlestība

tas likās citādāk. Ne tā kā tad, kad tas viss tika izjusts pirmoreiz mūžā.

Tāpēc arī tā pirmā mīlestība tiek romantizēta - nav nozīmes objektam, nozīme ir tikai pirmreizīgumam :)

Man tieši tāda pirmā lielā mīlestība noplaka... un šobrīd nav dižas emocijas to atceroties.. Laikam individuāli :)

Man ir bijusi tikai viena mīlestība. Es vienmēr, jau no mazotnes esmu bijusi racionāla, bet viņa dēļ noticēju tai vienīgajai, īstajai mīlestībai, tai mūžīgajai. Satiku es viņu netīšām, uz Operas kāpnēm gaidot pavisam citu cilvēku. Mēs runājām. Viņš bija kaut, kas neaptverams, toreiz. Tik atbilstošs man, tās frāzes, tie izteiktie mērķi, tās ambīcijas, tas pasaules skatījums, un tam pa vidu tā neglābjamā romantikas stīga. Mēs runājām divdesmit minūtes, tā itkā būtu seni paziņas, bet nekad nebijām viens otru redzejuši...nolēmām tikties arī turpmāk. Tā tikāmies kādu laiku, mums bija sava spēle- negaidīti uzrasties pie otra darbā, pieturā,pasākumos, vai abiem vien zināmās vietās. Kādā trešajā tikšanās reizē es sapratu, ka esmu iemīlējusies un man tas bija savādi, pat ļoti. Netipiski. Izjūtas bija vairāk bailes, bailes, ka esmu saistīta ar kādu. Bet mēs nekad neesam bijuši kopā, vai tuvi, jo viņš izvelējās doties piepildīt savus sapņus, kamēr es izvēlējos palikt. Tagad viņš ir manā draugu lokā- vēl aiz vien, fascinējošs vīrietis- izskatīgs, ar ļoti labiem sasniegumiem savā jomā, cīnītājs, bet man vairs nav nekādu emociju pret viņu. Tā maģija ir zudusi, tagad tās vietā ir tukšums. Toreiz, būtu gatava skriet uz otru pasaules malu viņa dēļ, ja viņs to vēlētos, bet viņš nevēlējās. Tagad viņš vēlas, bet es nevēlos. Iespējams, kaut kad nākotnē.

Inga - tiešām skaisti izstāstīji! :-)

Meitenes, kuras ir piedzīvojušas kārtīgas "pirmās mīlestības" un nebaidās tās arī saukt tik stiprā apzīmējumā, vai pēc tam nākošās mīlestības, kuras pat, iespējams, ir daudz stiprākas un dzīvotspējīgākas, jebkad spēs izkonkurēt to "pirmo mīlestību"? Tādā ziņā, ka būs tāds pats naivums, trauslums, tik patiesas jūtas bez jebkāda racionāla pamata?

Es ceru, bet ne ticu, ka jā. Nespēju iedomāties, ka ar salauztu sirdi un tukšām sajūtām, man būs jādzīvo atlikušais mūžs, bet ja tā, atliek vien pacelt galvu, iztaisnot muguru un izdzīvot, jo par dzīvošanu to vairs nosaukt nevarētu.

Mana pirmā mīlestība bija ļoti sāpīga. Biju tik ļoti samīlējusies par 4 gadiem vecākā puisī, kādu pusgadu mums viss bija baigi forši, kā filmās pilnīgi. Nu riktīgas rozā brilles. Un tad vienu dienu, neko nepaskaidrojot, viņš aizbrauca dzīvot citur. Nedeva nekādu ziņu kādu mēnesi, tikai pēc laika uzzināju, kur viņš palika.

Manā uztverē pirmā mīlestīna ir tāda, kas paliek mūžīgi sirdī pat, ja nav kopā vairs ar šo cilvēku.
Manā gadījumā tieši tā arī ir. Mēs netiekamies bieži, var teikt pat ļoti reti, bet, kad tas notiek, tad acis vienmēr iemirdzas un sirdī paliek silti. :-) Tā dzirkstelīte nekad nenodziest un saikne, draudzība vienmēr ir īpaša to cilvēku starpā. Man ir prieks, ka man ir tāds cilvēks un nemaz nav tā, ka es pēc viņa alkstu, vienkārši priecājamies par labām atmiņām. (l)