Tāpat kā krabis jūtos vīlusies, jo arī gaidīju kaut ko tiešām interesantu vai šausmināšanos no sērijas - "nu kā tā var".
Piekrītu pārējām - nu un, ar tevi nekad neviens nav mēģinājis iepazīties, tev mēles nav, nespēj parunāties, vai vismaz pieklājīgi atbildēt?
Bieži sanāk pārvietoties ar sabiedrisko, konkrēti ar vilcieniem, bieži tur ir džeki/vīrieši kas vēlas iepazīties, nu un? Pasaku, ka man ir vīrs, neviens nebija ar varu uzplijies, tik pasaka kādu dežŗfrāzi parasti - paveicies vīram n līdzīgu. Citreiz, kad apsēžās blakus kāds tiešām stipri dīvains subjekts, mēdzu vienkārši pārsēsties un viss.