Kā tas notika..?

Tāpēc, ka tev zema pašapziņa.

NU kas ir tas lietas - tas un tas?

"Kad tev mani ievajagas, es būšu pie tavu zābaku zolēm." /V. Vitmens/
Tāpēc, ka mēs nespējam pamest iespējamo izsapņoto, skaisto nākotni (kāda būtu,ja otrs izmainītos, nedarītu vairs iepriekš darītās lietas), bet realitātē bieži vien šādai nākotnei nav potenciāla kļūt reālai.
Vajag mācēt aiziet no galda, kur mīlestība vairs netiek pasniegta (par ko nav sacīts, ka pati to mācētu).

es divas nedēļas atpakaļ pametu tādas attiecības.

Kaut kāda apmātība, nespēja uztvert esošo situāciju reāli, Tu redzi to cilvēku tādu kādu iedomājies, ne kāds ir faktiski, ceri, ka mainīsies utt.
Tas ir tik stulbi, kad vēlāk atveras acis, kauns par sevi, ka tik ilgi būts grīdlupatas vietā. :-/

Problēma ir tajā, ka mēs cienam to otru pusi vairāk, nekā paši sevi.
Ļaujam sev, atvainojos par izteicienu, burtiski dirst uz galvas.

Tāpēc, ka tev zema pašapziņa.

Es piedevu, bet lai kāds pateiktu, ka esmu ar zemu pašapziņu.
Aizskaroš teikums, ļoti pretīgi, pret daļu cilvēku. Nerunāju par izteiktu pazemošanu.

Aizskarošs teikums, ļoti pretīgi

Vēl pretīgāk ir ļaut sev būt kopā ar cilvēku, kurš tevi neciena!

Kas tur pretīgs? Zemā pašapziņa var arī veidoties tieši šādas pazemošanas rezultātā. Tāds apburtais loks veidojas.

Jaa, miili tu to maitu! Bet labaak lasies aatraak prom no vinja, nekas uz labo pusi taapat nemainiisies...kaapec juus tik daudz sievietes laujat sevi taa pazemot un necienat sevi....

Galvenais, kas jāsaprot - tu mīli, bet tevi nemīl. Jo, ja mīlētu, tad nepazemotu. Mīlestība tomēr iet roku rokā ar cieņu un vēlmi likt cilvēkam justies labi, nevis otrādi.

Es, ja kaut ko piedodu, tad nevis taapeec, ka sevi necienu, bet gan taadeelj, ka veelos, lai cilveeks izmainaas, uzskatu, ka cilveekiem ir jaadod iespeejas mainiities, nevis uzreiz pie pirmaa paaridariijuma jaapamet, protams, taas iespeejas netiek dotas muužiigi, bet tiek runaats ar cilveeku un pat mazaakie rezultaati uz labo pusi jau ir sasniegums.

Nav teikts, ka nemiil, vienkaarši cilveekiem izpratnes ir dažaadas - jaa, ir cilveeki, kuri nekad nesapratiis (visgicamaak), bet ja tiek normaali paskaidrots, kas tevi neapmierina u.tml. Tad varbuut attieksme buus savaadaaka, daudzi nemaz nepamana, ka otram nodara saapes, nesaprot, kameer tiesi nepasaki

daudzi nemaz nepamana, ka otram nodara saapes, nesaprot, kameer tiesi nepasaki

Var vienreiz pateikt un pavērot, kas notiks. Diemžēl vairumā gadījumu nekas nemainīsies. Cilvēks agri vai vēlu atgriezīsies pie vecajiem niķiem. Tad arī laiks apdomāt, vai ir vērts to pieciest. Visstulbāk ir dzīvot mūžīgās ilūzijās. Cilvēks ir tāds, kāds viņš ir.

Varbūt Tev ir bail no nezināmā? Piem., kā būt vienai. Varbūt, ja biji saplānojusi nākotni, nespēj pieñemt domu, ka izsapñotais var nepiepildīties?

Daudz dažādu iemeslu, kāpēc tā ir. Īsumā, jā, zema pašapziņa vai nezināšana, kas vispār ir pozitīvas/veselīgas attiecības un kā tādas veidot.
Ir jāaudzina raksturs un jāprot aiziet no attiecībām, kurās tev dara pāri. Nesamierinies ar attieksmi, kas tevi sāpina, jo "mīlestība" vai ceri, ka paliks labāk. Ja tu katrreiz piedod un samierinies, tad otra puse pieņems to kā normu un turpinās tādā pašā garā. Jūs divatā veidojat savu attiecību dinamiku. Vai jūsu attiecībās ir pieņemami nerēķināties vienam ar otru, melot, noniecināt vienam otru, laist pa kreisi, pazemot un pazemoties? To visu nosaki tu un tavs draugs.
Es uzskatu, ka jau pašā sākumā vajag skaidri iezīmēt robežas. Ja kāda rīcība tev noteikti nebūs pieņemama ilgtermiņā, tad liec to saprast. Jo, ja tu neko nedarīsi, tad viņš turpinās to darīt. Nu, es arī ieteiktu izvēlēties saprotošu vīrieti, kuram tu rūpi, tas arī ir ļoti no svara. Un nevajag radīt iespaidu, ka tev bez viņa dzīve būtu beigusies.
Es, protams, neiesaku padoties pie pirmajām grūtībām. Bet tāpēc jau nevajag samierināties ar sliktu attieksmi! Ja tev šķiet, ka otra puse nodarījusi pāri neapzināti, tad izrunājies un paskaidro, kāpēc tā nevajag. Bet neļauj tam atkārtoties, ja puisim ir bijusi iespēja tā nedarīt, bet viņš to nav pacenties izmantot.

Un jā, cik daudzi mūsdienu divdesmitgadnieki nāk no šķirtām/nelaimīgām ģimenēm, kur nav redzējuši labu piemēru? Cik daudziem ir sašķobīti priekšstati par attiecībām? Cik daudziem ir kaut kāda iekšēja vēlme parādīt, ka viņi "valkā bikses" attiecībās un neies nevienam skriet pakaļ, tādā veidā attaisnojot cilvēcīgu emociju izrādīšanu? Cik daudzi pēc sliktas pagātnes pieredzes mēģina nepalikt muļķa lomā un tādējādi sabotē attiecības?
Es domāju, ka daudziem cilvēkiem ir grūti izveidot veselīgas attiecības, jo vienkārši trūkst pozitīvu piemēru un spējas tādā mērā pielaist sev klāt citu cilvēku. Labi gan, ka to var iemācīties, ja grib un apstākļi sakrīt.

Man arī sākumā bija bail būt vienai. Domāju kā tas būs, kad tagad par sevi un nevienu citu?! Bet tas bija labākais lēmums manā dzīvē līdz šim! Šobrīd esmu bez attiecībām un nemaz nezinu kādam cilvēkam būtu jāienāk manā dzīve, lai es vēlētos viņam katru rītu pamosties blakus :) dzīve sāk mainīties kad izej no savas komforta zonas. Šobrīd šo laiku veltu sev, mācībām, darbam, satieku dzīvē interesantus cilvēkus. Un šis ir tas brīdis, kad atskatos uz bijušajām attiecībām no malas, un saprotu, kāda muļķe esmu bijusi ;-)

Man šādas attiecības bija 2,5 gadus, pavasarī nolēmu likt punktu, varbūt šim solim kā motivātors bija cits vīrietis.
Jā,mani bijušais sita (pļaukas) un citas reizes ar siksnu norāvos.
Kāpēc ļāvu? Laikam muļķīgi mīlēju. Cerēju,ka viss mainīsies. Visam bija jānotiek pēc viņa prāta, ja kas netika izdarīts-kliegšana, apsaukāšanās.
Kāpēc es uzreiz nepametu? Naivi cerēju,ka mainīsies, bija bail,ka citu vīrieti neatradīšu, jā var teikt,ka viņš man bija iesējis zema pašvērtējuma sēklu.No kuras es vēl tagad cenšos atbrīvoties, jo visu laiku dzirdētais-paskaties kāds tev vēders,ej sportot man lika ticēt,ka ar mani kaut kas nav kārtībā.
Bet nu esmu izšķīrusies, jā, nedaudz viņa pietrūkst, bet es esmu laimīga,ka vairāk šis murgs neturpinās.