"...jo lietas īsti neuztveru ar loģikas palīdzību un neesmu arī īpaši racionāla..."
Njā...tikai neredzu, kā tas ir kaut kas tāds ar ko jālepojas. Viss pirmais paragrāfs tiek izmantots, lai aizbildinātu nevis nespēju, bet apzinātu vēlmi nemēģināt veikt nekādu īstu introspekciju par paustajiem uzskatiem, kas ir sliktāk par ignoranci.
“Saprāts arī evolucionē, un jaunas zināšanas, vismaz manā pieredzē, rodas no šaubām jeb iespējamības, ka esošās zināšanas varētu būt neprecīzas, nepilnīgas vai nepareizas, jo tas stimulē vēlmi uzzināt vairāk.”
Man šķiet jūs novirzaties no tā ko es jums teicu iepriekšējā komentārā, jo uz to jau biju norādijis:
“...tikai palielinām mūsu precizitāti nepareizībā, gaidot kamēr ienāk pietiekošs informācijas apjoms, lai to mainītu...”
Par to ka zinātniskā metode ir sevi labojošs mehānisms (nebeidzami turpina apstrīdēt esošās teorijas un pieņēmumus) jau minēju, bet cerēju, ka tas būs saprotams bez īpašu kaviātu nepieciešamības.
“Pie tam jaunu zināšanu radīšanā liela loma ir arī kolektīvajai apziņai jeb informatīvajam laukam, kura mijiedarbība ar indivīdu izpaužas kā ideja. Strādājot zinātnē, šo principu esmu novērojusi neskaitāmas reizes tajos gadījumos, kad vienus un tos pašus atklājumus vienlaicīgi veic vairākas zinātnieku grupas dažādās pasaules vietās neatkarīgi viena no otras. Esmu arī pati to piedzīvojusi, un sajūtas ir visai dīvainas. “Saņēmu” ļoti spēcīgu un skaidru atklāsmi par kādu konkrētu pētījumu virzienu, kurā līdz tam brīdim biju iedziļinājusies visai teorētiski un virspusēji, un liels bija mans pārsteigums pēc kāda laiciņa lasīt identisku ideju izstrādātu un nopublicētu vienā no labākajiem nozares zinātniskajiem žurnāliem. Lieki piebilst, ka nekādas domu apmaiņas mūsu starpā nenotika. No vienas puses biju vīlusies, ka tā taču ir mana ideja un kāpēc manis nav autoru sarakstā, no otras puses biju tā kā lepna par to, ka arī spēju saņemt informāciju no kolektīvā lauka, kas būtībā lielā mērā virza zinātnes progresu.”
Neviens neliedz jums iedomāties un pētīt jaunas idejas, tā ir nepieciešamība. Iedziļinoties konkrētā tematā eurekas momenti nav nekas jauns vai pārsteidzošs, 2 stundas risinot python funkcijas problēmu bez progresa arī ir gadījies pēkšņi uzrakstīt kodu 10 sekunžu laikā bez palīdzības/dokumentācijas, bet nav iemesla interpetēt to kā kaut ko pilnībā atdalītu no saprāta/smadzeņu funkcijām. Tas ir tikai jūsu pieņēmums vadoties no jūsu personīgajām izjūtām un interpetācijas, ko jūs nevēlaties analizēt vai apšaubīt (atkal, apstrīdat pati sevi). Jūs norādat uz to, ka esošajiem pieņēmumiem un loģikai ir jābūt apšaubāmai, lai izvairītos no dogmu rašanās, bet neattiecinat to pašu stingrību un skepsi uz saviem pieņēmumiem un izteikumiem, kas norāda uz to, ka tas, ko jūs mēģinat proponēt izskatās vairāk pēc dogmas nekā tas pret ko jūs šeit mēģinat argumentēt.
Nekas no tā ko es rakstu nedod iemeslu ignorēt to, kas rada jums konkrētas izjūtas, bet tieši otrādi -ivestēt interesi un laiku cilvēka kognitīvās funckiju izpētē un neirozinātnē, to arī jau iepriekš biju minējis savā komentārā. Ok, un ko jūs īsti šeit domājat ar informatīvo lauku? Ideju/datu apmaiņu un kolektīvu kolaborācija pētnieku starpā vai kaut kādu ezotērisku telepātiju, jo pēc jūsu rakstītā grūti noteikt.
“Ir, ir informēts. Neesmu pionierējusi nekādus jaunus atklājumus. Ticiet man, tūkstošiem, ja ne pat miljoniem zemeslodes iedzīvotāju šī informācija ir brīvi pieejama, tikpat brīvi tiek praktizēta un nekādus pārsteigumus nerada, jo ir tikpat dabiska kā, piemēram, saule pie debesīm.”
Ak, tiešām? Leģitīmas atsauces, lūdzu. Kā jau iepriekš ar savu ābolu vakuumā, es mēģināju parādīt nevis konkrēta piemēra nejēdzību, bet gan uz tā balstītās loģikas un domu gājiena nejēdzību. Tas var tikt projecēts arī uz to, ko turpinat rakstīt. Jūsu piemērs savukārt parāda tikai emocionālu apmaiņu starp skepticismu un izteikumu, kura pierādīšanai vai noliegšanai esošajā brīdī nav izstrādātas metadoloģijas, bet īsti neparāda, kā jūsu domu gājiens ir ekvivalents vai labāks.
“Instrumentam”, ar kura palīdzību var piekļūt “slēptajai patiesībai”, diemžēl nepiemīt loģikas, līdz ar to Jūs nevarat tam piemērot loģiskās domāšanas labas prakses nosacījumus...”
Ļoti ērta pozīcija.
“... – šīs norises nenotiek galvā un tāpēc vienā brīdī pārstāj būt subjektīvas (piekrītu, viss, kas notiek galvā, ir subjektīvs lielākā vai mazākā mērā, tieši tāpēc ir “jāiet ārā” no galvas). Tālāk man nav jēgas runāt, jo neesat gatavs/-a to dzirdēt.”
Atkal, diezgan nopietni pieņēmumi bez nepieciešamības pamatot. Ar diezgan augstas pārliecinātības līmeni apgalvojat, ka šīs informācijas apstrāde jūsu smadzenēs īstenībā ir ārpussmadzeņu process, kurš pārvērsās objektīvā patiesībā, jo....? Es arī varu jums pateikt, ka spagetti monstrs ar mani dalās savā patiesībā manos sapņos, un ka ir tikai nepieciešams atmest esošo izpratni par loģiku un skepsi, lai piekļūtu šīm zināšanām, jo manas izjūtas liek man to darīt.
Esmu ļoti gatavs dzirdēt, kā jūs spējat “iziet no galvas”. Neliedzu jums sevi paskaidrot.
“Un turpināšu to darīt visu atlikušo mūžu. Nav vienotas patiesības. Jebkurai patiesībai eksistē pretpatiesība, un tās abas ir vienādi patiesas. Tieši tāpēc es pati personīgi dzīvoju saskaņā ar domu – tici visam un netici nekam. Nav īpaši viegli noturēt apziņā vienlaicīgi abas perspektīvas, jo tās ir krasā konfliktā viena ar otru un kaut kādā mērā padara visu bezjēdzīgu. Tomēr tajā pat laikā izziņas procesi kļūst ārkārtīgi interesanti.”
Tas ko jūs šeit mēģinat pasniegt kā dualitāti īstenībā ir tikai kognitīvā disonance. Jūs apzinoties nekonsistenci savos uzskatos nevis mēģinat caur analīzi to, labot bet izskaidot, bet pat izcelt. Manuprāt šāds “izziņas process”, ja tā to var saukt, neizbēgami sabrūk uz sevis, atšķirībā no zinātniskās metodes, kas vismaz pēc dizaina tiecas pēc koherences, kad esošā datu interpetācija konkrētajā brīdī uz to nevedina. Varbūt domājat, ka jūsu domu gājienā ir paslēptas kautkāda epistemaloģiska niance, kas “paplašina” jūsu uztveri, bet no tā ko jūs rakstāt, stipri apšaubu, ka domājat to pēc kvantu superpozīcijas principa loģikas gara (ceru, ka nav nepiciešams paplašināt?).
Vispārīgi, ņemot vērā apgalvojumu, ka nodarbojaties ar nopietnu pētniecību, šāda pieeja izskatās diezgan bēdīgi.