Vēlāk, jau mācoties augstskolā, vairākus gadus saņēmu Vītolu fonda stipendiju. Viņu noteikumi ir šādi: vidējā atzīme (gan vidusskolu absolvējot, gan turpmāk) 7,5 vai augstāka + viens sociāla rakstura apgrūtinājums: trūcīgā vai maznodrošinātā statuss, daudzbērnu ğimene u.c. Katru semestri nogādājot tur sekmju izrakstu, uzzimāju ne mazumu skumju, bet iedvesmojošu stāstu: jaunieši, kuri vecāku bojāejas vai nolaidībae rezultātā audzina jaunākos brāļus un māsas, meitene, kura no kādas firmas saņēmusi dāvanā palietotu datoru utt., u.t.jpr. Es pie tamlīdzīgiem gadījumiem nepiederu, jo man ir izteikti pašaizliedzīga mamma. Tiesa, vidusskolas pēdējos gados mēdzu palienēt pārdesmit latu no ātro kredītu kantoriem, jo nevēlējos atsacīties no ieraduma mēnesī nopirkt trīs vai piecas grāmatas un pavakarēt Fonķikā. Mamma to visu nodrošināt mespēja, un iespējas darīt fizisku darbu man nav.
Tas par turības un studētiespēju korelāciju. Turklāt nezinu jauniešus, kuri pie grāmatām pavadītu 24 stundas diennaktī, toties zinu meiteni, kura, studēdama pedagoğiju, strādāja skolā, taču savu audzēkņu rakstītos kontroldarbus uzticēja labot kursabiedrenei. Man tas nešķiet pareizi, un šāda uzskata dēļ sevi neuzskatu par ļaunu.
(Turpinājums sekos.)