Piedod, ja es būtu tavu vecāku vietā, jūs ar brāli tā īsti pie teikšanas netiktu. Nē, protams, lai mani bērni attīstītos un justos kā pilnvērtīgi ģimenes, sabiedrības un kādi tur vēl ne locekļi, lai nejustos savas ģimenes atstumtie, es paprasītu viņu viedokli, censtos visu paskaidrot, izskaidrot, bet gala vārds paliktu mums ar vīru.
UN vēl, cik man zināms, daudzi tomēr sākumā aizbrauc, paskatās, vai veidojas kontakts un tad adoptē. Bieži atnāk pēc kāda konkrēta dzimuma bērna, bet aiziet ar citu, to, kurš sirdī iekrita. Vēl man ļoti prātīgi šķiet, tā prakse, ka sākumā kā viesģimene, vai kā tas pareizi saucas, uzņem savā ģimenē tā kā ciemos, uz svētkiem, brīvdienās. Un tad, ja visiem sapas, tad pieņem pavisam. Bet nu jā, uz tevi šis viss īsti neattiecas.