Vakar bija interesanta saruna ar māsu, kur viņa mani beigās pat nosauca par pērkamu m… Nē, runa nav par to :-D Runa ir par darbu.
Piecus gadus biju nostrādājusi vienā darba vietā, bet tikai vienu reizi biju saņēmusi nelielu algas pielikumu. Pēdējos divus gadus vairākkārt viņiem prasīju algas pielikumu, bet nesaņēmu, līdz beigās aizgāju prom.
Atradu labāk apmaksātu darbu, bet tur viss nenotika tik gludi un apstākļu sakritība, nomainīju atkal. Vairākkārt. Nē, man nepatīk bieži mainīt darbus, patīk stabilitāte, bet vienkārši joprojām neesmu atradusi tādu darbu, kur alga mani apmierinātu.
Īsāk sakot, man ir izveidojusies nostāja, ka man ir vienalga, kur es strādāju, es iešu pie tā, kur maksās vairāk. Māsa bija šokā par tādu manu izteikumu, jo esot taču bez maz vai jāmīl sava darbavieta, jābūt lojālam un varbūt kādu dienu uzkalposies augstāk.
Bet es saku, ka es tāpat nemīlēšu nevienu darba devēju. Tāpat man neviens darbs nebūs mīļāks par maniem personiskajiem mērķiem. Tāpat man nebūs ideāla saskaņa ne ar vienu šefu. Mīlēt un būt lojāla es varēšu būt tikai savam biznesam, kur es piepildu savus sapņus, nevis kalpoju kāda cita sapņa labā. Tāds man arī ir mērķis pēc gadiem, bet pagaidām strādāt jebkur, ka tikai vairāk maksā un ātrāk varu sakrāt saviem mērķiem.
Kāda ir jūsu nostāja šajā jautājumā?