Ko jūs par to domājat..???

Vida Minka ne vienmer. Ir kas atrod savu otro pusi un aprecas skaisti nodzivo kopaa risinadami gan domstarpibas, gan uzlabo savu laulibu un ir pari kuros notiek gan krapsana, gan visparejas nesaskanas vai vienkarsi milestiba vairs nav un divi cilveki mokas ka svesinieki. Vai taa ir labaak? Un vel jo ipasi ja virs piemeram sit savu sievu. Un ja ir berns nu tad piedod labak iet prom no taada kamer vel nesak ari sist bernu. Domaju ja berns teiksim redzetu stridus, sisanu tad butu vel lielaaka trauma nekaa vienkarsi izskirsanas.

Tas ir normāli,ka ja neiznāk attiecības,tad pāris šķiras un veido jaunas attiecības , ģimene. Kas tēvam vai mātei jādzīvo mūžīgi bez attiecībām , seksa , nedrīkst iet uz randiņiem un radīt jaunu dzīvībiņu ,jo bērns negrib, vai arī jāmokas katru dienu kopā ar otro pusīti pret kuru vairs īsti nav jūtas, jūtas nelaimīgs? Kāpēc tāda upurēšanās vairāku gadu laikā tik tāpēc ,lai bērns jutos laimīgs par izdomātu realitāti?
Netaisnīgi ir ,tad ja kāds no vecākiem izšķiras ,aiziet prom un neliekas ne zinis par bērnu no iepriekšējās dzīves. Tas ir no sērijas- jauna ģimene un par veco aizmirstam pavisam , ignorējam.

Nu par sevi. Manejie izskiras kad man bija 11. Nebija seviski ne kautini. Bija stride. Kamer abi bija vienaa pilseta tikmer vel viss +/- ok. Vareju izveleties pati kur palikt. Kaa tevs aprecejas ar sievieti,kurai es nepatiku un kura mani nepienema tad jau bija krietni smagaak.

Kad gaidīju autores atbildi par gadiem, biju pārliecināta no 15 uz augšu max 17. 23 jau bišķin tā kā pa vecu uztraukties par to, meklē puisi un domā lēnām jau pa savas ģimenes veidošanu un ļauj saviem vecākiem būt laimīgiem.
Mani vecāki dzīvoja kopā ar "lai abiem bērniem abi vecāki", tā laikā es 100x labāk būtu gribējusi, lai viņi šķiras tad, kamēr es vēl "nesaprotu lietas", jo tagad , kad atskatos, man ir daudz ko sačakarējis tas modelis ģimenes kāds bija, attieksme vecāku vienam pret otru un uz visiem tik nemitīgajiem kašķiem no malas skatoties...

Tu laikam nesaproti, ka bērns var būt vēl nelaimīgāks, ja vecāki paliek kopā un dzīvo zem viena jumta, bet garīgi un fiziski, ļoti tālu viens no otra. Tad sanāk, ka izšķirties var tikai, ja viens sit otru? Ir jau arī citāda veida vardarbība, ne tikai fiziska.
Mani vecāki izšķīrās, kad man bija 4 gadi, un labi vien ir. Ne mirkli neesmu viņiem pārmetusi vai jutusies slikti dēļ tā.
Tas kā tu uzrakstīji, izklausās pēc mazas greizsirdīgas meitenītes, kuras tēvam vai mātei uzradās jauna otrā pusīte un tu viņu nespēj pieņemt.

Es arī viennozīmīgi, ka cilvēkiem jāšķiras, nevis spiestā kārtā jādzīvo kopā dēļ bērniem. Nu bērnam tikai par labu nāks vecākus redzēt laimīgus, nevis domstarpību un neapmierinātības nomāktus.
Es tiešām nesaprotu tos bērnus, kas cenšas jaukt vecāku jaunās ģimenes, kā var būt tik egoistiska attieksme. Īpaši ja bērns jau ir saprātīgā vecumā, kad jāmēģina izprast lietas, ka nav viss tikai balts vai melns.