Sist sev pa pirkstiem naudas lietās

kiwwi, tas arī iet paralēli, mērķis ir atmaksāt 5 gados

nu tikai varu teikt - cepuri nost, ka spējat vispār tādas summas iekrāt, es domāju, ka vari atlaist grožus nedaudz vaļīgāk un atļaut sev tos extra tēriņus, sirds būs mierīgāka :)

Bet, ja vispār, tad es nesaprotu to dzīvošanu rītdienai. Tagad es 10 gadus knapināšos, toties pēc 10 gadiem...Zinu, ka izklausīsies drausmīgi, bet, ja nu ar tevi rīt vai pēc 9 gadiem kaut kas atgadās? Tad sanāk, ka visu apzinīgo dzīvi knapinies. Bet, tas ir tikai mans viedoklis. Iphone pirkšanu, ja alga ir 500 eur, es noteikti neatbalstu, bet vizīte pie zobārsta ir nepieciešama neatkarīgi no ienākumiem. Un, ja jāknapinās un jaunais krekliņš nopietni sit pa kabatai, tad vai nu krekliņš tiešām dārgs, vai arī iekrājumos novirzīta pārāk liela summa.

+1

Mēs ar draugu šobrīd krājam kopīgam mērķim - kāzām, kuras plānojam nākamgad.
Abi no algas atliekam vienādu summu, lai kāzas sanāktu rīkotas 50/50.
Man sanāk atlikt 1/3 no algas, draugam 1/4. Un tas ir ļoti optimāli, vismaz man.
Ja man būtu jāatliek puse, es justos ļooti neērti. Sievietei vajag sevi palutināt - ar kādu apģērbu, apaviem, aksesuāriem, satikties ar draudzenēm - tas viss ir normāli. Un Latvijā vispār algu atšķirības starp sievieti un vīrieti ir salīdzinoši lielas, tāpēc, manuprāt, vīrietis var atļauties atlikt vairāk, bet tu mazāk! Vīriešiem arī mazāk kārdinājumu kā sievietēm. :)

Tiešām.. jums ar vīrieti algas ir vienādas? varbūt viņam pietiek ar to pusi algas, jo vienkārši ir vairāk nekā tev? vai arī jūs liekat kopā to visu un tāpat nesanāk izdzīvot?

Mūsu gadījumā man ir par 100 eiro lielāka alga nekā vīram.
Tāpēc es arī it kā vairāk atļaujos tērēt... Viņš priekš sevis vispār neko neatļaujas. Tad nu dažreiz es viņam ko nopērku vai palutinu

Bet, ja vispār, tad es nesaprotu to dzīvošanu rītdienai. Tagad es 10 gadus knapināšos, toties pēc 10 gadiem...Zinu, ka izklausīsies drausmīgi, bet, ja nu ar tevi rīt vai pēc 9 gadiem kaut kas atgadās? Tad sanāk, ka visu apzinīgo dzīvi knapinies.

It kā tā nebūtu jebkurā jomā, ja grib kaut ko sasniegt! Piemēram, studijas -tā vietā, lai meklētu darbu un sāktu pelnīt naudu jau pēc vidusskolas, cilvēki turpina sēdēt skolas solā, ierobežojot sevi visās jomās. Tikai atšķirība tā, ka studēt iet bariem un tas ir tik pierasti, ka neviens nejautā par dzīves kvalitāti studiju laikā, savukārt autorei ir savs individuāls plāns, kas atšķiras no pierastā.

amsterdama +++
Un kā ir ar savu biznesu? Vai tur nav jāupurē viss, nauda, laiks, privātā dzīvē, lai kļūtu veiksmīgs uzņēmējs.
Kā ar sportu? Vai tur nav jāupurē laiks un darbs, lai kļūtu izcils?
Tieši tā, tā ir ar jebkuru jomu. Var jau samierināties ar viduvējību, dzīvot no algas līdz algai, baudot dzīvi un visu notērējot. Bet, lai sasniegtu ko vairāk un ātrāk, vajag dzelžainu disciplīnu

godīgi atzīsti sev un vīrietim, ka neesi spējīga 50% savas naudas nolikt uzkrājumā- un būs miers.
p.s. uzskatu, ka krāt naudu, kurai jebkurā brīdī ir viegli tikt klāt, nav viegli, īpaši, ja cilvēkam ir tieksme norauties un panašķēties, palutināt sevi, kā jau sievietei sagribēties krekliņu/tupelītes/smaržiņas utt.
tātad- nauda jau sākumā jānoliek tur, kur netiksi klāt vājuma brīdī jeb esot pie kasēm :D krājkonts vai zeķe vīra pārraudzībā, un lai vīrs tev nesaka, kur to zeķi nobāzis :D

Drastisks jums tas krāšanas plāns. Tas vairāk izklausās pēc tāda ad hoc gadījuma, kad nepieciešams krāt ļoti intensīvi, lai izkultos no parādiem vai sakrātu konkrētam pirkumam pārskatāmā nākotnē, kā kāzas, mašīna vai tas pats remonts.
Bet kad šāda situācija paredzama praktiski visu mūžu, jo tad pec biznesa nodibināšanas 100% būs nākamais mērķis kam krāt... nu tā dzīvot neliekas reālistiski. Tu jau dzīvo ar sliktu sirdsapziņu, interesanti, kā jūtas tavs vīrs, kas sev neko neatļaujas. Var jau būt, ka viņam tā labi, ja pēc dabas ir skops rausējs, bet nu nezinu gan... Ja normāli pelnošiem cilvekiem jājūtas slikti par ārsta apmeklējumu, neizklausās, ka jums ar dzīves kvalitāti viss būtu labākajā kārtībā.
Ka tik jums nesanāk kā pasakā par Vērdiņu, varbūt jums būtu vērts to pārlasīt. :-)
Un vai jūs neesat domājuši par bērniem? Kad mazulis paaugas un izdevumi saistībā ar bērnudārza un skolas gaitām sāk iecirst robu rūpīgi plānotajā budžetā? Vai bērnu drīkst atļauties tikai pēc n-tajiem gadiem, kad visam būs sakrāts un viss būs ideāli?
Kā jau minēts, finanšu eksperti iesaka ietaupīt ap 15% ienākumu. Jūsu pašreizējais variants ir tāds, kas ilgtermiņā paņem dzīves un attiecību kvalitāti, kā arī nervus un veselību.

Strādāt var uz daļēju slodzi paralēli mācībām un, tāpat lielākā daļa kad mācās dzīvo pie vecākiem, vai arī vecāku uztur, tāpēc baigo upuri šajā ziņā neredzu. Nerunājot par to, ka studenti neraujas melnās miesās no rīta līdz vakaram :D
Es vairāk par to, ka neredzu jēgu TĀ upurēties, ka krekliņš sit pa kabatu. Var novirzīt iekrājumiem nedaudz mazāku summu (teiksim, kaut vai pa tiem pašiem 50 vai 100 eur), lai nevajadzētu knapināties. Nu sanāks tev krāt pa 2 mēnešiem ilgāk, nu un? Es jau nesaku, ka nav jēgas kaut ko darīt

lai kļūtu izcils

sakrājot pārdesmit tūkstošus :D

Apsveicama pacietība un apņēmība!

eh, es arvien vairāk atgriežos pie idejas, ka jābrauc prom atkal.. es jau biju cerējusi, ka lv situācija ir mazliet labāka nekā pirms 7 gadiem!
identiski

Strādāt var uz daļēju slodzi paralēli mācībām un, tāpat lielākā daļa kad mācās dzīvo pie vecākiem, vai arī vecāku uztur, tāpēc baigo upuri šajā ziņā neredzu.

Tu, acīmredzot, esi no tiem cilvēkiem, kuri neuztver vārdu "piemēram", bet gan metās atspēkot minēto piemēru, it kā stāsts būtu par to!:)

amsterdama, tad paskaidro man negudrai par ko bija tavs stāsts? Izlasi manu tekstu līdz galam, nevis meties atspēkot.

Nu, meitenes, pilnīgi izklausās pēc skaudības, Ka pašām nepietiek apnēmības krāšAjaj..
Es uzskatu, Ka ir pareizi iekrāt. Iekrāt tik, cik vien iespējams konkrētiem mērkiem. Patiesība ir tāda, ka daudzi cilvēki Latvijā ir spiesti dzīvot nabadzībā savā pensijas vecumā, jo dzīves laikā nav spējuši iekrāt. Skandināvijā tā ir normāla prakse, kad vismaz 30% no ienākumiem tiek uzkrāti- mājoklim, pensijas, utt. Normāli ir tad, ja tev krājkontā ir pārdesmit tūkstoši. Tas tevi padara Nevis par bagātnieku, bet vienkārši tālredzīgu cilvēku. Līdz Latvijai diemžēl šī domāšana nav atnākusi, cilvēki pat ar lielām algām dzīvo no algas līdz algai.

Izklausās pēc drastiskas dzīves - neatļauties ne spontānus pirkumus, ne palutināšanu, ne kafejnīcas, ne ērtības... Ilgstoši noteikti negribētu tik piežmiegtu jostu dzīvot, ņemot vērā, ka kontā tomēr ir nauda, bet to nedrīkst aiztikt.
1000 eur uz diviem ir pamaz, ja ir kredīts, auto u.c. Mums obligātajos maksājumos aiziet ap 1000 eur (ieskaitot degvielu), 2 pieaugušie+mazulis. Un es nerunāju par pārtiku, higiēnas u.c. precēm.

No sākuma, lasot diskusijas pieteikumu, likās, ka runa ir tikai par pāris mēnešiem. Beigās izrādās - gadiem. Protams, krāt ir ļoti laba lieta, tomēr tai pat laikā es nespētu vairākus gadus sev liegt elementāras lietas - kaut vai jaunu apavu iegādi vai bāra apmeklējumu, ja man to pēkšņi sagribas. Tādā gadījumā es vai nu no savas puses atliktu vai nu mazāku summu vai izvērtētu to vai mērķis uz kuru tiecos, tiešām ir tā vērts, lai laupītu sev pāris gadus no dzīves, pavadot to skaitot centu pie centa.

Man ari ir taa ja nauda ir maz tad gruti atteikt sev lieku kardinaajumu kaa jau n Ophelia mineeja lieku bara apmekleejumu vai jaunus apavus , pagerbu pat ja uzvilksu 1-2x un iemetisu skapi. Gruti. Vispar uzskatu ka nauda ir launuma sakne. Nauda kad ir pa maz tad jauztraucas kaa nomaksaat rekinus, kad pa daudz ari cilveks var palikt sekls un noitriekt naudu pec tam alkt pec vel un vel un vairak naudas. Ja butu miljonare iesaistitos labdaribas ziedotu patversmem un tai apt laikaaa izbauditu paris jaukus celojumus. Pasapnot jau var. Bet ar visam mazajam financem nu nespeju sev aizliegt kaut kadu mazo priecinu labak sezu uz griku pakam pec tam nekaa ka neiepriecinu sevi savaadak vai savus kakus. Daudz, daudz nauda kaku karumiem iziet...izlepusi man. Nespeju atteikt.

Paskatīju savas finanses, ja ņemtu līdzi pusdienas un nebūtu tagad apņēmusies visus zobus sataisīt, kur katrā apmeklējumā milzu naudas aiziet, puslīdz tajos 500€ iekļautos ar visu auto un rēķiniem (dzīvesvietu dalam uz pusēm, auto gan ir tikai mana atbildība). Un tas ir sevi neierobežojot pirkumos.. Ja vēl nepirktu visādus sūdus un gatavotu vairāk mājās.. Nezinu, kur Tev tā nauda pazūd. Ja nu vienīgi dzīvokļa kredīts un komunālie ir milzīgi.
Mans ieteikums būtu, ja nevari 50% iekrāt, krāj 40%, no tiem 100€/mēn nekas TIK traks nenotiks, toties būs vieta paelpot, nauda nejaušajiem izdevumiem un mazāk stresa.
Iedomājies šādi - 100€ vairāk atļauj sev mēnesī. Rēķinot pa 100€, 1 mēneša atlikums sakrājas 10 mēnešos. Un tagad iedomājies, vai labprātāk dzīvo 10 mēnešus kā uz naža asmens stresojot par izdevumiem vai 1 mēnesi ilgāk pakrāj..?
Skatos, ka kopējais plāns ir 4 gadi, manis piedāvātajā gadījumā sanāk papildus 5 mēneši krāšanas, toties dzīvot varat kvalitatīvi. Nav jau obligāti jātērē visi 100€, var vienkaši atlikt neatliekamo izdevumu burciņā un tad krāšana var beigties pat ātrāk, toties stresa mazāk.
Uzskatu, ka nav jēgas krāt, ja nevari normāli kā cilvēks dzīvot. Saprotu nelielu ierobežošanu, lai uzkrājumi veidojas, bet dzīvot stresā kā vergam gadiem lai uzkrātu...
Ja nu tomēr gribi vēl ietaupīt, tad vienmēr var gatavot un visādi citādi pirkt to, kas ir uz akcijām, sekot līdzi cenām, mazāk gaļas lietot, biežāk tirgū iepirkties utjp. ietaupot nepieciešamo naudu papildus izdevumiem.