Parasti nepiedalos Cosmo diskusijās, bet mammu tēma man patīk un pašai ir pieredze, kurā labprāt padalītos.
Grūtniecība man bija ideāla, slikta dūša nebija ne reizes, visu grūtniecības laiku biju aktīva, gāju uz vingrošanām, baseiniem utt. Dzemdības bija smagas, bet nav ne mazākā rūgtuma no tām.
Sākumā, līdz apmēram 3 mēnešiem dēls pamatā gulēja un ēda, arī naktīs – ik pa 2 stundām. Pudeli neņēma, knupi neņēma, mieram un labsajūtai biju tikai es Līdz ar to izgulējusies naktīs paqr 100% nebiju. Kompensēju to ar kopīgām dienas snaudām. Mājas kārtošanai nepievērsu lielu uzmanību, ēst gatavošanai tā pat. Mēdzu ik pa laikam pagatavot ko tālākām dienām, vai vienkārši kādā kafejnīcā ņēmu ēdienu uz mājām, vai ēdu kafejnīcā. Maksimāli samazināju mājās darāmo darbu skaitu, lai varētu vairāk atpūsties.
Vēlāk dēlam vairs lāgā nepatika pastaigas ratos, ja bija nomodā, līdz ar to visur staigājām ar eronomisko somu. (mans glābiņš).
Ar dēlu paspējam visu – aizbraukt uz jūru, braukt pie draudzenēm, atpūsties pie dabas utt. Izmantojām gan TAX, gan vilcienu, gan autobusus, gan RS transportu. Līdz ar to dēls jau no laika gala bija sabiedrisks un patika pasākumi.
Vienīgais ko neapmeklēju bija t/c. Un vēl jo projām tikai retos gadījumos ņemu viņu līdzi, pamatā, ja plānots paēst, vai apmeklēt kino.
Lai atvieglotu sadzīvi iepirkos e-maximā, lai nav lieki jāvazājas pa veikaliem, bērna pamperus arī sūtīju netā, tā pat kā apģērbu utt.
Skriet atsāku uz dēla 6 m, kas sakrita ar vīra atvaļinājumu, pēc tam, kad viņš atgriezās darbā – darīju to periodiski, ne regulāri. Bet ar ratiem, kad dēls gulēja, vai somā, kad negulēja, dienā staigājām ap 7-10km. Līdz ar to bija fiziskas aktivitātes.
Par +
+ esmu iepazinusies ar tādu mīlestību kā nekad
+ ir ļoti audzis mērķtiecīgums, kas arī iepriekš nebija mazs, bet BKA laikā pabeidzu maģistrantūru, noriskēju pēc BKA pamest veco darbu un atradu jaun – daudz labāk apmaksātu un interesantāku.
+ teikšu, ka ir palielinājusies arī pašvērtība un pašpaļāvība uz saviem spēkiem – tas, ka man ir bērns man dod papildus stimulu un pārliecību uz lietām, ko es iesāku
+ ir atrasts līdzsvars starp laulību, bērnu un darbu
Par –
Nezinu, man tādu nebija. Varbūt tāpēc, ka bērns bija īstajā laikā un vietā.
Nu varbūt tas, ka ikdiena ir jāplāno. Bet to arī grūti nosaukt par tādu treknu mīnusu, jo plānot man patīk ;)
Ā, nu, jā, varbūt man mazliet traucēja, tas, ka pēc bērna piedzimšanas mani ir ļoti viegli izsist no emocionālas stabilitātes ar dažādu negatīvu info par bērniem ar grūtu likteni, slimībām utt. Tas liek man raudāt...
Par ikdienas organizēšanu – es teiktu, ka pienāk laiks, kad tu iemācies saplānot, atrast mīnusiem plusus. Kā ekonomikā – SWID analīze,ieteiktu mammām uz mīnusiem meklēt iespējas, jo savādāk ir grūti.
Mani un vīra vecāki dzīvo patālu no Rīgas, līdz ar to uz viņa atbalstui pirmajā gadā necerējām. Pat ilgāk – pirmo reizi dēlu uz 1 nakti aizvedu pie vecvecākime, kad viņam bija 2 gadi ;) Bet tanī pat laikā nevar teikt, ka būtu zaudējuši pasākumus, tusiņus. Iespējams, ka, ja bērns būtu bijis gadus 5 agrāk, tad būtu bijis savādāk ;)
Man sadzīvē palīdzēja organizācija dienas režīma, ko centos nepārkāpt tieši vienā punktā – 21:00 mazulis guļ – un nav svarīgi kur, ratos, gultā, mājās, ciemos, piknikā utt. Tas man deva to laiku sev un vīram. Un otra lieta – mājas nekārtības ignorēšana. ;)
Lai visām māmiņām izdodas atrast savu SWID un izvirzīt savas prioritātes – kas vienam balts, tas otram pelēks, bet trešajam melns.