Kopumā varu teikt, ka bērniņa piedzimšana ir labākais kas ar mani ir noticis. Manam mazajam ir trīs mēneši tagad.Lai gan viss nav skaisti un rožaini, jo mazais pieteicās pavisam negaidīti, un lielāko daļu grūtniecības laika biju viena, jo draugs devās strādāt uz ārzemēm, taču tas ir tā labā, lai mēs paši varētu sakrāt finanses mūsu kopdzīvei, jo kad pieteicās mazais, mums nebija pilnīgi nekā. Rezultātā no nedrošas un kautrigas meitenes esmu kļuvusi par pasparliecinatu sievieti. Tāpat šis pārmaiņas ir ievērojis mans vīrietis un tagad jūtu, ka viņš mani novērtē un patiesi apbrīno. Pēc bērna piedzimšanas esmu kļuvusi mērķtiecīgaka, apņēmīgaka - uzrakstīju bakalaura darbu un veiksmīgi pabeidzu universitāti, turpinu arī strādāt no.mājām, kad mazais brīnumiņš atļauj. Vairāk plānoju savu laiku un brīvo laiku pavadu kvalitatīvāk, novērtēju katru brīvo minūti. Man ir arī paveicies, ka mazais jau guļ pilnu nakti un pati jūtos labi atpūtusies, ko gan nevar teikt par pēdējām grūtniecības nedēļām, kad bija milzīga ka valis. Augums arī ir tāds pats kā pirms grūtniecības, vienigais vēl cīnos ar riepas nodzisanu.
Draugs vēl mazo nav redzējis, tas arī ir lielākais mīnuss. Sanāca tā, ka viņš bija paņēmis atvaļinājumu uz dzemdību laiku, vairāk par divām nedēļām diemžēl nedabūja un mazais izdomāja pasēdēt puncis ilgāk un viņam nācās braukt prom mazo neredzējusam... Bet varbūt tā ir bija labāk, jo viņš grib atbraukt un palikt pavisam. Mazo viņš redzēs jau pēc mēneša. (l)