Sveikas, cosmietes.
Esmu savās pirmajās nopietnajās attiecībās... kaut pirms tam tiekoties ar citiem bija vienmēr aizdomas, kuras citreiz apstiprinājās, citreiz nē. BET šoreiz viņš tik daudz ziedojās manis dēļ. Nedzīvojam kopā, bet gribam... viņš būtu pat gatavs pārvākties uz mannu pilsētu un braukāt ar sabiedrisko katru dienu, lai dzīvotu kopā. Šo apdomāju vēl, jo domāju, ka labāk būtu man atrast darbu galvaspilsētā un dzīvot pie viņa. Mums kopā ir labi, viņš saka, ka mīl mani, ka esmu superīga un viņam īstā un vienīgā! Bet mana greizsirdība! Atzīšos, man ir diezgan zems pašvērtējums, kaut nereti izsaka komplimentus, pievērš uzmanību, tik un tā, pati vienmēr sev piekasos par 101 lietu. Un ļoti baidos puisi zaudēt! Zinu, ka iepriekšējo meiteni mīlēja, nokrāpa, brīdī kad abi bijuši sastrīdējušies(sīkumos nezinu) tagad nenoliedz, ka bijušas nopietnas attiecības, izstāstīja, ka krāpis bet, lai es nešauboties, tik labi kā ar mani - nekad ne ar vienu neesot bijis un mani nekad nekrāpšot! Tomēr mani tirda kkas no iekšpuses. Pirms vēl nedzīvojam kopā - a mazums, uzroku kko, mazums viņš dzīvo dubultu dzīvi, melo kā citi, liekas labāks, bet tā pat melo un cenšas "izlavīties" kā pārējie? Pačekoju vēsturi. Vienreiz ieraudzīju, ka skatījies meitenes profilu, bildes vēl palielinājumā apskatījis(meitene kkāda jocīga publiski bildes, kur trusenēs liek). Sacepos - prasīju "Meklē kādu vēl šobrīd, ka čeko tādas bildes?" Pateica, ka esmu absurdi greizsirdīga un vnk tā meitene kur citur redzēta un nobrīnījies "ko šī tādas bildes liek"un "vispār... ja kādam būtu jāgreizsiržojas, tas būtu viņš, jo "paskaties uz sevi un mani" Tu viens divi varētu atrast citu manā vietā, es labāku par Tevi nekad neatrastu!" Un par tādiem sīkumiem cepos...uzvelkos... un liekas, ka kko uzrakšu, kkas jāatrod pirms neesmu sevi dubultā sāpinājusi, uzsākot kopdzīvi, saderinoties, apprecoties...utt. Man pie psihologa jāiet vai tādas sievietes šaubas ir normālas?