Vai Tu gribi bērnus?!

elii666, izklausās, ka apkārtējo viedoklis Tev tiek ļoti uzspiests vai arī Tu no tā ļoti ietekmējies... varbūt nav jāņem pie sirds tik ļoti

Jaa, man diezmzheel apkaart ir cilveeku, no kuriem biezhi naakas uzklausiit ar beernoshanos saistiitas lietas, jo tuvojas 30, censhos nenjemt pie sirds, bet reizeem piegriezhas taa kaartiigi.

Komentarus par bernu neesamibu tagad uztveru loti jutigi, ipashi pedejaa laika:

- kad tad jus planojat?
- jaasaak domat!
- laiks iet, nevar vairs vilkt garuma! u.tml.

Man citu cilvēku vēlme pēc bērniem vai tieši otrādi - nevēlēšanās - neuztrauc. Ne es viņu potenciālos bērnus auklēšu, ne ģērbšu, ne uzturēšu, ne audzināšu, ne kā citādi iesaistīšos bērna dzīvē. Ne mans ķermenis, ne mana dzīve.

Vienīgi izņēmums ir tuvi cilvēki, kur es varētu būt iesaistīta viņu bērnu dzīvēs, kuri jau viņiem ir, bet nu tikai, ja viņiem vajadzētu palīdzību, piemēram, pieskatīt, bet ar savu viedokli, ka vajag/nevajag bērnus viņiem neuzbāztos. Nav mana darīšana.:-D Tā tiešām ir katra paša izvēle - būt par vecāku.

Man šķiet, ka ir svarīgi (gan prieks sevis, gan partnera) saprast kāpēc bērnus gribas vai tieši otrādi nē. Nav tā, ka bērnu gribēšana vienmēr ir laba un cēla, savukārt negribēšana egoistiska un satvīga. Ja ir jāsalīdzina, kurš ir lielāks egoists - tas, kurš negrib bērnus, jo grib dzīvot kā pats vēlas un nebūt atbildīgs par vēl viena cilvēka labklājību vai tas, kurš rada bērnus, lai būtu kāds, kas viņu mīl bez nosacījumiem un lai nebūtu vientuļas vecumdienas?

Un Ruby, šādi komentāri tikai norāda uz jautātāju netaktiskumu. Tava dzemde, tava darīšana, kad un vai bērni būs.

NordicBelle, ja, loti netaktiski taa noradit kadam, iipashi, ja nezina kas apakshaa. Ja nezina citu problemas.
Iedomajos, cik sapigi un kaitinoshi tas ir kadam, kuram nevar buut berni, bet jaklausas viss shis.

Man tie jautājumi un bakstīšana no citiem šķiet netaktiska kaut tā iemesla dēļ, ka var taču gadīties tā, ka bērnus grib, bet kādu apstākļu dēļ nevar pie tiem tikt :( Tad gan tā dikti neforši |-)

Zinu virieti, kuru pameta sieva, jo vinam nevareja but berni. Vel arvien visi vinam uzdod shos debilus jautajumus un norada, ka laiks berniem.

Ir brīži kad takā gribu, bet tanī pat laikā ir bail.:-|

katra
Vai vari ielikt linku uz diskusiju?

mani arī ieinteresēja un uzmeklēju, to tēmu:
http://calis.delfi.lv/forums/tema/18330577-mates-kuras-nozelo-bernu-esamibu/41/
Palasījos dažas lapas. Viss, ko varu piebilst, ir tas, ka gribās likt vienādības zīmi starp nemīlu bērnu un nožēlot bērna esamību. Man žēl tās mātes, kuras nonāk pie šādas atziņas. Kur bija sava galva ātrāk? (t) Vienīgais, ko varu piebilst ir tas, ka būt par māti ir grūtāk nekā būt par tēvu.

Ja par tēmu, tad uzskatu, ka viņam ir visas tiesības negribēt bērnus. Ir iespējamas attiecības, kuros viena puse negrib bērnus. Pati agrāk biju tā puse, kura negribēja, un tā vairākus gadus, līdz domas mainījās. Tā ka arī jums viss var mainīties.

lai būtu kāds, kas viņu mīl bez nosacījumiem un lai nebūtu vientuļas vecumdienas?

Šo uzskatu nesaprotu. Turot savu mazo kunkuli rokās man ir skaidrs, ka kādu dienu viņš aizies un nav garantēts, ka apciemos mani kaut reizi mēnesī. Būs sava dzīve, savas intereses un vajadzības. Tas taču ir neatkarīgs cilvēks, nevis mājdzīvnieks. Tā ka tiem, kas tā uzskata, ir liela iespēja pēc tam raudāt katra minētājā diskusijā :-D

Pati esmu tuvu tam,ka bērnu man var nebūt.Ārsti ir teikuši,ka grūtniecība man būtu augsta riska,un vispārībā riskanta jebkurā gadījumā.Esmu pieņēmusi to,un vēlme pēc bērniem nekad nav bijusi īpaši liela.Bērni patīk,varu ucināties ar radu sīčiem.Radiem arī šo esmu pateikusi un savu nostāju par to-kādēļ nē.Ja dzīvē sanāks,tad uzskatīšu,ka tā tam ir jābūt.Radīt un plānot bērnu dažādu iemeslu dēļ,ne tikai veselības,nevēlos,visdrīzāk varētu adoptēt.Dzīve gan piespēlē visu ko,tā kā- dzīvošu,redzēšu.Nevēlos teikt 100% nē,ne 100% jā.

Nu nevar cilvēks ar 100% pārliecību apgalvot, ka negrib bērnus, ja viņš nekad nav bijis ne stāvoklī, ne reāli turējis uz rokām savu miesīgo bērnu (ne kādu svešu brēkuli).

Šim gan īsti nevar piekrist, tas, ka kaut kas noticis, nav bijis vēl nebūt nenozīmē, ka nevar apgalvot, ka nevēlas, lai tas notiek.
Kaut vai te tik populārā tendence, ka cilvēks nekad nav bijis precējies, bet droši apgalvo, ka to nevēlas. Es, piemēram, nekad neesmu bijusi mirusi, bet nu diezgan droši varu pateikt, ka man mirt arī negribas. :-D

Un salīdzināt bērnus ar dzīvniekiem...Es dzīvniekus ļoti mīlu, man arī ir dzīvnieki, gribēju viņus, bet, ja kaut līdzībās padomāju par bērniem, nu par tām rūpēm, audzināšanu, bērnus es tajā pašā laikā negribu. Ne būt stāvoklī, ne dzemdēt, ne rūpēties par bērnu, ne audzināt viņu.

Miršana un kāzas nav gluži tas pats, kas vēl viens radīts cilvēks. Tas drīzāk ir tā, ka kamēr nepagarši ēdienu, kā vari zināt, ka tas tev negaršos? Nepatīk konsistence, krāsa un izskats?... Tas nav objektīvi. Protams, ne viss ir jāpamēģina dzīvē, lai būtu kaut kāds viedoklis par to. Bet no otras puses, daudzi, kuri ir domājuši vienu un sakritības dēļ nonākuši pretējā situācijā, atklāj, ka bija maldīnušies un nebija pa īstam zinājuši un sapratuši... Šādam viedoklim arī ir pamats!

Es nevēlos bērnus, un mans vīrietis to zina. Šī pārliecība man ir kopš bērnības. Praktiski šī ir tā informācija, ko sniedzu jau 1. randiņa laikā. Esošais vīrietis sākumā teica, ka grib bērnus, bet pāris nedēļu laikā savas domas mainīja, kad es uzskatāmi parādīju, cik forši ir bez bērniem, parādīju bērnu esamības ēnas puses uz viņa draugu ģimeņu piemēra, par ko pats nebija aizdomājies. Tagad viņš bērnus nevēlas, un par kontracepciju domā, šķiet, vēl vairāk nekā es.
Teorētiski pastāv varbūtība, ka es dzemdētu bērnu un to iemīlētu, bet: a) neesmu gatava šķirties no sava bezrūpīgā dzīvesveida, b) pārāk augsts ir risks, ka tā nenotiks, ka es tomēr bērnu negribēš un nemīlēšu. Nesaprotu, priekš kam riskēt.
Es, protams, ar prātu saprotu, ka tad, kad man būs 60 gadi, es, iespējams, jutīšos slikti, ka man nav 30-gadīgas meitas, kas piezvana, atnāk uz slimnīcu apciemot, vai 30-gadīga dēla ar jaunu, dārgu mašīnu, kas mani visur ved un iepriecina māmiņdienā utt. Bet vai tāpēc es tagad esmu gatava veltīt savu brīvo laiku kā minimums uz 10 gadiem (kamēr bērns kļūst cik necik patstāvīgs) bērna vāķīšanai, un pēc tam vismaz līdz 18 gadiem uzturēt viņu? Nē, nē, nē, un vēlreiz un vēlreiz nē, man tas nav pieņemami.

Plus, es neesmu gatava uzņemties riskus, ka man piedzimst slims bērns, vai ka viņš 20 gados nositas ar moci vai noslīkst, vai ka izaug par kretīnu un mani sit.

Tas drīzāk ir tā, ka kamēr nepagarši ēdienu, kā vari zināt, ka tas tev negaršos? Nepatīk konsistence, krāsa un izskats?... Tas nav objektīvi.

Ja ēdiens izskatās indīgs, es izvēlos neriskēt un to neēst, nevis apēst un varbūt saindēties, a varbūt nesaindēties. Bērnu tak es nevarēšu atdzemdēt atpakaļ.

Cik jums ir gadi - tām, kam radi un draugi jautā - kad būs, kad būs?
Man drīz 26, man neviens tā nejautā. Gandrīz nevienai draudzenei nav bērnu, pat tām, kas ir vecākas par mani. Pie kam bērnu nav arī bērnības draudzenēm, ne tikai tām, kuras iepazinu nesen (attiecīgi izvēloties draugus pēc dzīvesstila).

Kad nak ap 30, tad sak jautat un bikstit.

Tā protams ir individuāla izvēle. Es tikai runāju par to, cik objektīva tā ir... Nerunāju par pareizi/nepareizi. Bet tikai par to, ka vienmēr pastāv iespeja, ka šis kategorisms izplēnētu kā nebijis, ja vien būtu pamēģinājuši...
Cilvēku, kuri pēc bērnu parādīšanās viņu dzīvēs mainījuši par to visu domas, ir, manuprāt, vairāk, kā cilvēku, kuri nožēlo bērnu parādīšanos viņu dzīvēs. Tad nu te arī var izdarīt secinājumus, ka varbūt tomēr lielai daļai (ne visiem, protams), viņu nevēlēšanās patiesībā balstās uz nepareiziem priekšstatiem un nezināšanas..

Pamatā jau cilvēkam ir bioloģiski ir ielikta vēlme pēc pēcnācējiem un savu gēnu nodošanu tālāk.
Ja tā nebūtu tad cilvēce jau sen būtu izmirusi.

Tagad daudziem modē ir egoisms, kad visu gribas veltīt tikai sev, bet bieži vien tas mainās ar laiku. Kādreiz pienāk brīdis kad gribās kaut ko citu nekā, karjeras, hobijus, darbus, izklaides un citus savus sasniegumus.

Var jau iegalvot sev ka esmu unikums un dzīvoju tikai sev, bet tas ir līdz laikam.