No sākuma nebija draugu, ēdiens likās dīvains, nebija sava auto, darbs nebija tas labākais, nebija skaidra īsti medicības sistēma valstī un izglītības sistēma. Likās viss kaut kāds ne tāds. Taču izvēle jau tika izdarīta - bijām jaunā vietā.
Pagāja gadi... Tagad viss ir pavisam savādām kā pirmajā laikā. Ir draugi, atrasti noteikti produkti, kas garšo līdzīgi vai tāpat un ēsiens vairs nešķiet negaršīgs vai savādāks, ir auto (pat divi), ir superīgs darbs, pēc tam, kad pabijām slimnīcā un ir nācies visādi paslimot - ir skaidra medicīnas sistēma, par izglītību arī viss ir daudz maz skaidrs - no paziņām un draugiem ir dzirdēti stāsti un ieteikumi, un arī caur pašas bērnu visu apgūstam, paši arī esam pabijuši kursos.
Ar to gribu teikt,bjo ilgāku laiku pavadi, jo lielākas iespējas iekārtoties un pašam izveidot savu dzīvi un savu apkārtni. Tie mīnusi kļūst arvien mazāki un nenozīmīgāki. Trūkst tikai vecāku blakus un dažu draugu. Taču arī to var kaut kā mainīt (jauni draugi, bieža ciemošanās LV vai arī vecāku pārvešana uz ārzemēm). Pārējais atkarīgs no gribasspēka un vēlmēm.