dzīve studiju laikā

Es dzīvoju kojās un nekāda vaina. Studiju laiks nebija ne skaistākais, ne garlaicīgākais manā dzīvē. Nekas īpašs. Braucu uz Rīgu kā uz darbu - nostrādāju savas dienas un nedēļas nogalēs vienmēr braucu mājās.

Es dzīvoju kopmītnēs. Man patika. Istabas bija ļoti labas, ar istabas biedrenēm arī paveicās. Pusotru gadu dzīvoju no stipendijas, pietika gan kopmītņu apmaksai, gan ēdienam, bez liekām ekstrām. Kad palika mazāk lekciju, sāku paralēli strādāt savā studiju jomā. Tas bija tā grūtāk, viena skriešana visu laiku, lekcijas-darbs-lekcijas-darbs. Bet nekādu negatīvu atmiņu nav. Tas viss norūda un sagatavo reālajai dzīvei.

2,5 gadus dzīvoju kopmītnēs, pēc tam dzīvoklī. Dzīvoklī, protams, patika daudz labāk. Bet kojas bija laba pieredze un iegūti draugi uz mūžu.

Esmu dzirdējusi stāstus, ka sāk dzīvot kojās.. tad bariņš draugu sametas kopā īrēt dzīvokli :)

Dzīvoju kopmītnē. Kaut arī pēdējos gadus strādāju un pelnīju ļoti labi, tik un tā nepārvācos uz dzīvokli, jo kā jau te minēja - lekcijas, darbs, lekcijas, darbs - un man nelikās sapratīgi maksāt par dzīvokli, ja es tur aizeju tikai pagulēt un nomazgāties, lai jau 6 no rīta dotos savās gaitās.

Es dzīvoju kojās. Manuprāt tas ir tāds posms, ko vajag izbaudīt. Īstu studentu dzīvi. Bet nu visiem arī tas nederēs. Tomēr jāsadzīvo ar svešiem cilvēkiem, katram savi paradumi, raksturs. Kojās plus tāds, ka var vakaros ar kursabiedriem kopā mācīties.

Es dzīvoju īrētā dzīvoklī centrā kopā ar savu labāko draudzeni. Laikā, kad studēju, dzīvoklis maksāja 150 ls. Tagad cenas ir kāpušas. Bet, noteikti arī tagad izvēlētos dzīvokli. Es neapšaubu, ka kojās dzīvot ir jautri, bet man ir nepieciešama sava telpa un brīvība iet un nākt kad vēlos. Turklāt manas studijas bija ļotis saspringtas. Man nodarbības nereti bija līdz vēlai naktij. Kursabiedri, kuri dzīvoja kojās, regulāri palika pa nakti akadēmijā, pie manis, vai kāda cita, kas īrēja dzīvokli, jo komendantes naktī nelaida iekšā kojās.

jo komendantes naktī nelaida iekšā kojās.

Nopietni?! Un neviens neko nedarīja? Un jums turpināja plānot lekcijas vēlā naktī, kaut arī zināja, ka studenti nevar nakšņot savās gultās par ko maksā?

Es sevi nemaz nevarēju iedomāties dzīvot kopmītnēs. Bet beigu beigās es tur dzīvoju un kad piedāvāja labāku istabiņu pēc skata nemaz negribēju izvākties! :D

Jā, bet daudz kas ir atkarīgas no istabas biedrenēm. Man tādā ziņā, nebija par ko sūdzēties, ja nu vienīgi par istabas biedrenes izpratni, kas ir kārtība. Bet savādāk - ne tusiņi, ne kaut kas tāds, istabiņās nenotika. Viss bija baigi mierīgi un man kā radīts. Turpretī, manai kursabiedrenei bija izcili pretīgas istabas biedrenes, kas bija ļoti skaļas, vispār nekulturālas. Kronis visam laikam bija tas, ka viena aizgāja ballēties un naktī atveda džeku, lai var paseksot, protams, nemaz neuztraucoties, ka istabiņā ir citi, ka varētu to darīt arī klusāk, ja tik traki niez... Pēc tā gadījuma, kursabiedrene nomainīja istabu, jo nu... Visam ir kaut kādas robežas un koju dzīve, diez vai sevī ietver, nakts vidū, klausīties kā divi blakus ņemas.

Nu tādi bija dienesta viesnīcas iekšējās kārtības noteikumi. Pēc pusnakts vai vieniem naktī (precīzi es neatceros) durvis tika aizslēgtas.
Tā bija katra paša brīva izvēle - piedalīties nodarbībās, vai nē. Ne jau oficiālās lekcijas mums notika naktī. Visbiežāk ievilkās grupu vai individuālās nodarbības. Kā arī praktiskie darbi parasti tika veikti pēc oficiālo lekciju beigām un pārnākšana mājās nakts vidū bija absolūta norma.

Sāku domāt, kā tad bija!
Laikam pirmos 3 gadus dzīvoju kopmītnēs, pie tam pirmo gadu citās, kur vispār bijām 4 meitenes vienā istabā. Tad ar draudzeni pārcēlāmies uz savas universitātes kojam, bijām 3 meitenes. Istaba, mēbeles, dušas, virtuve bija diezgan drausmīga stāvoklī. Dušas bija tādas kā sporta klubos (t)
Un tad pienāca laimīgakie 3 gadi, kad noirejam 3 istabu dzīvokli blakus skolai, īre bija 110€. Sava istaba, slēdzama duša, balkons un virtuve, kur izpausties:-) ar visu skriešanu- studijas&darbs, tik daudz atmiņu par mājas ballītēm (l) tie tik bija laiki!!!

Ja var atļauties finansiāli, es ņemtu dzīvoklīti, ja sava labsajūta ir no svara.

Vecāki noteikti grib, lai dzīvo kopmītnēs finansiālu apstākļu deļ, vai ne? Un cik noprotu, savas naudas tev nav. Viens ir tas, ka Tu PLĀNO strādāt, bet otrs ir tas, cik reālitas būs - vai atradīši darbu, vai varēsi savienot ar studijām utt. Un īrēt dzīvoklitiešām nav lēti. Man ieteikums padzīvot kojās kamēr nostabilizejies un tad varidomāt par dzīvokli.

Jāa... man arī bija plānā strādāt paralēli studijām. :D Bija un izbija jau pirmajā studiju nedēļā.

1. kursā dzīvoju kopā ar draudzeni, 2. kursā sāku strādāt un vismaz reizi gadā pārvācos - klejoju pa dažādiem komunālajiem dzīvokļiem kopā ar dažādiem draugiem un svešiniekiem un strādāju dažādus random darbus. Studijas ir foršs laiks, ir daudz dažādu iespēju un arī nopietnas atbildības vēl īsti nav, ir iespējams izmēģināt visu ko jaunu, gūt dažādas pieredzes.

Tiesa, kamēr vēl darba tev nav, sākumā labāk padzīvot kojās, sapazīsies ar cilvēkiem, atradīsi pamazām darbu, kas der tavam studiju grafikam un slodzei, un pamazām atradīsi arī dzīvokli. Dzīvokļa/istabas īre tiešām nav lēta un studentiem piemēroti darbi parasti ir ļoti slikti apmaksāti.

Es arī dzīvoju kojās. Kad sāku dzīvot Rīgā, nemaz i nedomāju spītēties un vecākiem teikt "Nē, ziniet, pati neko vēl nepelnu, bet gribu, lai jūs man apmaksājiet dzīvi dzīvoklī" (kas Rīgā ir daudz dārgāk, nekā tu droši vien patlaban spēj iedomāties). Kad pati jau būsi atradusi darbu, pelnīsi - tad, jā, varētu sākt domāt par īrēšanu. Patlaban gan jācitē diezgan skarbie un banālie Kubietes komentāri - viņu nauda, viņu noteikumi.

Patiesībā es par dzīvi Rīgā nemaz nedomāju, uz to pamudināja mamma. Tagad jāsaka liels paldies viņai.

Koju dzīve pilnīgi apmierina! (Tiesa, istabiņā dzīvoju viena) Lai gan patlaban strādāju un varētu atļauties dzīvokli viena īrēt, es to nemaz negribu! Kā jau te minēja - neredzu jēgu maksāt tik dārgi, ja reāli pārlaižu tur tikai naktis - vakariņas, duša un gulēt. Skola un darbs tomēr prasa savu. Pie tam, man droši vien būtu vientuļi - kojās dzīvo patiešām daudz draugu :)

Mums komendantes ir dažādas, pāris ir riktīgi foršas. Piemēram, ja saprot, ka ejam ar draudzenēm uz vecrīgu, parasti skan "Meitenes, prātīgi!" tādā foršā, mātišķā tonī :) Pa nakti gan mūs laiž iekšā jebkurā laikā. Jā, ciemiņi var kojās uzturēties līdz 11 naktī, bet man pašai tas galīgi netraucē.

takš ej dzīvo kojās un nomierinies.
savu dzīvokli ar draudzeni paspēsi vēl īrēt. Turklāt nevajadzēs iet strādāt, bet brīvajā laikā varēsi izbaudīt jaunību. Jāstrādā līdz 65 gadiem bet jaunība tikai vienreiz ;)

ja tas, kādēļ vecāki grib, lai dzīvo kojās, ir finansiāls apsvērums, tad ieteiktu tomēr norezervēt to vietu kopmītnēs, padzīvot sākumā tur, tad saprast, cik reāli tev ir dabūt darbu un, iespējams, atrast vēl draugus/paziņas ar ko kopā īrēt dzīvokli.
es visu studiju laiku dzīvoju dzīvoklī, kojas tiešām nav man - gribu savu privāto telpu un dažreiz pilnīgu klusumu. dzīvojām kopā ar draudzenēm, bija forši!

Man dikti paveicās, studējot 1. kursā vienā baļukā iepazinos ar vīrieti, neteiktu ka dikti patiak bet nebija arī tā ka nepatīk, mums bija deal - 3x nedēļā minets vai seks un varu dzīvot viņa dzīvoklī atsevišķā istabā bez maksas + vēl pagatavos man katru rītu brokastis.

New Feline, tu nopietni?