Profesijas izvēle

Jā, es esmu tāds cilvēks. :D

Un jā ir gadījies sastapt. :)

Jā, gan pazīstu, gan, kad biju jaunāka pati biju tāds cilvēks. Neko nezināju, ko gribu darīt ar savu dzīvi.

Bet, ko šādā gadījumā dariet? Vienkārši mācieties vai strādājiet profesiju, kas ne visai patīk, jo kaut kas vienkāši jādara? Tā jau nav īsti pilnvērtīga dzīve tad.

Jā, ir gadījies sastapt un pati tāda arī biju - nezināju, ko īsti gribu.:-D Cik zinu, tad tagad top jauns projekts, lai palīdzētu saprast, ko darīt un iejusties profesijā, nevis ar truliem testiem, kuri nedod rezultātus, bet praktiski.:-)

Man pats galvenais ir, ka man ir darbs, ir savi ienākumi, spēju sevi nodrošināt un neesmu nevienam uz kakla. Tikai tāpēc, ka nedaru sapņu lietas, savu dzīvi par nepilnvērtīgu nesauktu.

ko darīt? turpināšu mācīties kaut ko pilnīgi pretēju šai profesijai, ko tūlīt arī jau pabeigšu, kas varbūt arī īsti nesaista, bet kaut kas ir jādara,kā jau minēji. :-D ceru, ka kādreiz trāpīšu uz ''īsto'' profesiju un sapratīšu ko vēlos. :-)

Jā, kādi 20 cilvēki no manas 28 cilvēku klases 12.klasi beidzot nezināja, kas grib būt un ko grib darīt, krīzes plaukumā iestājās tur, kur tika budžetā un kur bija lētāka dzīvošana (pieejamas kojas utt.). Godīgi? Tikai dažiem no viņiem paveicās trāpīt uz īsto izvēli, tikai daži tagad strādā savā profesijā un pelna normāli vai vismaz pieņemami. Lai gan "nolohoja" arī daži, kuri it kā zināja, kur grib iet, jo viņu izvēlētā profesija nav pieprasīta un/vai neprot iekārtoties.

Bet, ko šādā gadījumā dariet? Vienkārši mācieties vai strādājiet profesiju, kas ne visai patīk, jo kaut kas vienkāši jādara? Tā jau nav īsti pilnvērtīga dzīve tad.

Es pati mācos to, kas ne visai patīk, darbu arī esmu strādājusi, kurš nepatika, bet nejauši sāku darīt to, kas patīk vairāk. Manuprāt, ir svarīgi darīt to, kas sagādā prieku, tad vismaz nav riebuma pret dzīvi.:)

Svarīgi ir darīt kaut ko, jo ja 18 gadus nav skaidrs, ko grib, diez vai tā saprašana atnāks tupot vecākiem uz kakla :-D

tas tā ir daudziem. pie mums vispār tiek izteikti kultivēts tas ka pēc vidusskolas jāstājas augstskolā, jāstudē, lai gan lielākajai daļai nav ne mazākās nojausmas, ne kas viņš grib būt, ne ko viņš grib darīt.

es arii biju taa, kas nezina, ko grib. Man viss padevaas vienliidz labi. Iznemot valodas.
Un es zinaaju, ka negribu darbaa daudz komuniccet ar cilvekiem.
Aizgaaju uz IT. Esmu apmierinaata.

Reti, kurš zina, ko viņš vēlās, jo nav nekāda reāla un pamatota priekšstata par profesiju, ir tikai idealizēta vīzija.8-)

Tām, kas ir izvēles posmā iesaku palasīt šo, izklausās diezgan daudzsološi.;-)

Jā, biju tāds cilvēks. Bet dzīve mani tāpat ar laiku nolika īstajā vietā.

Svarīgi ir darīt kaut ko, jo ja 18 gadus nav skaidrs, ko grib, diez vai tā saprašana atnāks tupot vecākiem uz kakla

++

paranoid
Un kāda cita perspektīva bez stūrēšanas ir jaunietim ar 12.klasēm? Kasieris Maximā?
Par profesiju jāsāk domāt pēc 9.klases-jārunā ar pazīstamiem pieaugušajiem par viņu profesijām, jāmeklē internetā citu profesiju pārstāvju raksti, utt. nevis jāpavada viss brīvais laiks dzerstoties apkārt. 3 gadu laikā turot acis un ausis vaļā apjausmai būtu jārodas.
Manā paziņu lokā "nezinu ko gribu, bet strādāt to, kas nepatīk, negribu", lielākoties beidzās kāda lielveikala kasē komplektā ar gaušanos par to, cik sūdīga dzīve un valsts. Tikai darot cilvēks var saprast, ko īsti grib no dzīves.

"Stūrēšanas" vietā bija jābūt "studēšanas" :-D

Man nav pašai augstākās un es nekad neesmu strādājusi ne veikalā, ne par sekretāri, ne par palīdzi, jo nekad neesmu tik zemu sevi vērtējusi, lai ko tādu darītu. Mani 19 gados paņēma strādāt viens no savas jomas lielākajiem uzņēmumiem un es ātri vien kļuvu par labu speciālisti. Man ir mazliet pāri divdesmit, ir savs uzņēmums, un jā man darbs nav vairs jāmeklē, tas atrod mani pats.
Tas tā iedvesmai, viss nav tik bezcerīgi kā dažas domā.

Toties man rada gabalam ir pāri 30 un kuļas pa dzīvi, maina darbus, jo nezin, kas īsti interesē. Ir augstākā izglītība, bet laika gaitā saprata, ka šo darbu nevēlas. Un tā ik pa laikam 9 mēnešus kaut kur pastrādā, pus gadu bezdarbniekos, tad sākas viss no jauna.

Nu mans piemērs no dzīves, izvērtēti tika visi plusi un mīnusi un izglītība tika izvēlēta bez maz tīri statistiski, protams, izejot no tā, kādas pašam ir tās stiprās puses (valoda vai matemātika, ķīmija utt.). Rezultātā, pēc 10 gadiem, strādājot tajā jomā, kur iegūta izglītība, cilvēks beidzot ar pārliecību varēja teikt, ka patīk tas, ko dara un nenožēlo izvēli. Taču, tikpat labi apzinās šobrīd, ka varētu būt itin veiksmīgs arī citās sfērās, ar citu iegūto izglītību.

Man ieteikums, izvēlies maksimāli tuvu tam, kādas ir tavas stiprās puses un maksimāli tuvu profesijai, kurā vienmēr būs pieprasījums un nauda.