Jautājums brīvajām meitenēm

Atceroties savu dzīves brīvo periodu.. ilgu laiku attiecības negribējās, jo iepriekšējās dikti nogurdināja. Kad sāku domāt to virzienā, tad aktīvi gāju uz randiņiem, tomēr uzreiz savu zelta gabaliņu nesastapu :)

Esmu attiecībās, bet pirms tām mans "nav attiecību" periods ilga aptuveni pusgadu, kura laikā pirmo mēnesi raudāju, otro mēnesi atkopos, trešo mēnesi iemīlējos sevī un pārējos turpināju mīlēt sevi un izbaudīju divus pāris nedēļu romānus. :-D
Viennozīmīgi patika būt brīvai un pilnveidot sevi, priecāties par dzīvi un norēķināties ne ar vienu. Attiecībās ne vienmēr ir viegli, bet ar to rēķinos.

Bet arī tad, kad biju brīva, daudz neskumu, izbaudīju puišu uzmanību un randiņus, bet tā attiecībās ar kuru katru nemetos, tiklīdz sapratu, ko patiesi vēlos - to arī dabūju

Man tāpat. Ir bijuši daudzi, kuri izrāda uzmanību, aicina uz randiņiem, uz dažiem arī aizgāju, bet neko neveidoju. Tādā ziņā biju baigi izvēlīga, noteikti, ka, ja būtu brīva tagad, arī būtu tāda pati. Un attiecības vispār uztveru nopietni, man nekad nav gribējies ar kādu būt kopā tāpat vien, lai paīsinātu sev laiku vai izklaidētos. Man vajadzēja dabūt to maģisko sajūtu, saprast, ka ir vērts sevi ieguldīt tieši šajās attiecībās.
Un par laiku, kad biju viena - nē, es nevarētu teikt, ka tas ir bijis kaut kāds baigi superīgais laiks manā dzīvē. Jā, man ir daudz ko atcerēties no tā laika, bija forši, bet lai vai kā, man vairāk patīk būt attiecībās, patīk rēķināties ar otru un dalīt ikdienu ar vēl kādu :)

Pēc laulības beigšanās biju nolēmusi, ka būšu brīva, attiecības bija pēdējais, ko vēlējos! Gāju uz randiņiem, paspēju izbaudīt pāris weekend romance, bet es ļoti skaidri zināju, ka neko nevēlos un liku arī vīriešiem par to zināt, ka šis ir vienas dienas/vienas nedēļas nogales pasākums. Nekad arī nekautrējos izrādīt savas simpātijas vai vēlmes, galvenokārt tāpēc, ka man bija absolūti vienalga, ko par mani domās, jo zināju, ka nekas tur tālāk nebūs tāpat. Man šķiet, ka tas bija viens iemesls, kāpēc likos viņiem tik interesanta, jo pat tipiski brunču mednieki vēlējās ko vairāk.
Tomēr ātri vien iekūlos jaunās attiecībās, ar tādu pašu kā es, kam "attiecības ir pēdējais, ko vēlos" :D

Es pēdējo reizi biju brīva 16 gados, tā kā vairs pat neatceros tās sajūtas.
Ja nu gadījumā sanāktu šķirties kādreiz, tad domāju, ka noteikti diezgan ilgu laiku pat nespētu paskatīties uz citiem vīriešiem, iet uz randiņiem utt. Es to laiku noteikti veltītu tikai sev.

Man - 23. Pašlaik esmu attiecībās, bet periodu, kad biju brīva, izbaudīju ar prieku. Speciāli nekur neskrēju un neko nemeklēju. Pats atnāca negaidīti :D

Es tā tīri ilgāku periodu neesmu bijusi viena,jo nevarēju tikt vaļā no attiecībām kas ilga vairāku gadu garumā bez nekādas nākotnes. Tajā pašā laikā es staigāju uz randiņiem,kad bija lieli kašķi. Sāku pievērsties sportam un tad arī tiku vaļā no tā kas dzīvē traucē atrodot citu aizraušanos (sportu) . Mainīju ieradumus un vīrieši uz mani sāka skatīties savādāk . Tā arī pēc neilga laika sāku iet uz randiņiem ar tagadējo pusi,kurš vispār nav tajā kontingentā kur visi bijušie.

Vai kka ne pa tēmu sanāca.
Bet kad meklējos tad tie foršie kas parādījās gribēja vieglās attiecības,bet tie kas nelīdz galam patika bija apsēsti,tas arī vēl vairāk biedēja iepazīt cilvēku tālāk.

Es arī jau gandrīz 3 mēnešus izbaudu brīvas sievietes statusu (l) un tiešām izbaudu! Un vienīgais vīrietis, kas tiešām manās acīs ir vīrietis ir precējies un lai gan ir kontakts, tomēr tur nekas labs nesanāktu. Savu laimi uz cita nelaimes neuzbūvēsi. Uzskatu, ka visam ir savs īstais laiks!
Man arī reti kurš aizķer, gribas, lai vakarā nevari gulēt, jo domā par viņu un sapņo naktīs guļot un citas pazīmes, ka rozā brilles sāk parādīties. Bet nekā no tā nav, un es izbaudu laiku te un tagad :)

Nesen pārtraucu attiecības,jo nu nejutu,ka kaut kas sanāks,baigajai mammai sanāca būt. Cilvēks jau bija mīļs un foršs, bet ne manējais. Nesastrīdējāmies,bet visu tā pa mierīgo.
Mani personīgi netraucē būt vienai un es arī pat to laiku izbaudu,bet man ļoti nepatīk šitais pēc izšķiršanās posms...