Lai gan tēma izrādās paveca (mēneis apkārt), zinu, ka samērā nesen autore intersējās par adventistiem un tātad tēma laikam vēl aktuāla un atbildēšu uz sākumā uzdoto jautājumu.
Mani uzaudzināja nereliģoza ģimene, kaut kā pie vispārējās izglītabs nedaudz zināju par kristietību, pusaudža gados ļoti aizrāvos ar mistcismu un ezotēriju, bet vienmēr jutu, ka uz maniem Lielajiem Jautājumiem atbildi nevaru atarst. Ļoti pamazām sāku interesēties arī par kristietību, bet tie paŗis dievkaplojumi, uz kuriem kādreiz aizgāju mani nemaz neuzrunāja. Aptuveni 21 gada vecumā dzīvē bija notikumi, kuru rezultātā nolēmu iziet kādu kursu, par ko tad kristieši runā, atradu internetā info, ka vienā no lielajām luterānu baznīcām Rīgā sākas iesvētes mācības - un jā, beidzot sajutos atradusi savu vietu - pēc kristīšnas un iesvētībām arvien regulārāk sāku iet uz baznīcu - tagad ja neesmu svētdienā baznīcā, tas ir izņēmums, nevis otrādi -, tikai pēc kādiem 6 gadiem izlāmu sākt apmeklēt arī citus psākumus, ko rīko draudze (pārgājieni utml), kuros spazinos un sdraudzējos ar cilvēkiem, un tagad reizēm palīdzu dievakalpojumu laikā piesktīt bērnu (t.i darbojos svētdienas skolā). Pa vidam bijuši tādi notikumi, kurus skaidri zinu, ka bez savas ticības nepārdzīvotu (gan fiziskā, gan garīgā ziņā). Tā ka man reliģija nozīmē būtībā visu. Un tā man "netraucē"' arī būt "normālam" cilvēkam - ja man neudzod konkrētus jautājumus es neveinam ar savu ticību neuzbāžos.
1126
