Eitanāzija: Viestura gadījums

Cilvēks grib nevis mirt bet pārtraukt sāpes, reizēm vienīgais veids kā tās pārtraukt ir nomirt. Ja cilveku atsāpina, tad zūd vajadzība pēc eitanāzijas. Kā butu ja pirms eitanazijas legalizēšanas sakārtotu paliatīvo aprūpi un apmācītu mediķus atsapinat vēža pacientus? Tas nebutu humānāk un civilizētāk kā aizsūtīt cilveku viņā saule?
Starp citu pasīvā eitazija Latvija tiek gana biezi pielietota un ne vienmer ar tuvinieku piekrišanu vai pec viņu lūguma, bet ārsti iestāsta tuviniekiem ka tā ir labak un pareizāk un ka turpināt dzīvot neesot jēgas. Tāda lūk mums ir sabiedrība. Bail iedomāties kas daritos ja legalizētu apzināto eitanāziju. Pirms runājat par humānismu un citu cinismu pārliecinieties kādas vienam otram humānisma veidam var but sekas. Kamer pec savas gribas viņā saulē Latvija aizietu 4 cilvēki (tāds ir eitanāzijas interesentu skaits gada), cik cilvēkiem palīdzētu nomirt bez patiesas viņu vēlmes? Ārsti kuri stradā ar "neglābjami slimiem " pacientiem biezi saņem jautajumus vai cilvēkam aiziešanu nevar kaut kā "paātrināt".

bez saapeem jau ir citas lietas,kapeec negribas dziivot! Tie pashi cilveeki,kuri ir paralizeeti uz gultas, domaa baigais prieks katru dienu gulet? vai cilveeki kuriem iz amputetas ekstremitaates vai citas probleemas,kur cilveks ir muzigi apkopjams.
Kur te teica vai,ja beerns izdomaatu izdariit pashnaaviibu vai buutu ok? jaa. Taa ir katra izveele. un, ja man, nedod dievs, piedzimtu beerns ar dauna sindromu vai kadam smagiem fiziskiem vai gariigiem trukumiem, es pati vinu gribeetu noshpriceet. SKan egoistiski, protams, man pashai taa buutu vieglaak, bet arii tam beernam kaada dziive butu? jau daudziem pilniigi veseliem cilvekiem gruti dzivot un atrast darbu, kur nu veel taadiem ar probleemaa.

Atbalstītu eitanāzijas legalizēšanu Latvijā, bet tikai gadījumos, kad cilvēks ir nedziedināmi slims un ir nopients ārstu komisijas atzinums (kur nevis viens speciālists pasaka, ka drīkst, bet kādi10 ārsti to apliecina), kas apstiprina cilvēka diagnozi un to, ka izveseļošanās iespēja ir 0%, un ārstu komisija lēmums, kas konkrētajā gadījumā pieļauj eitanāziju.

Eitanāzijas ieviešanu noteikti atbalstu, bet, konkrēti, šis gadījums manī izraisīja pilnīgu neizpratni. Vākt tik milzīgu summu, lai nomirtu?? Galu galā var izdarīt arī pašnāvību. Ja nu visi vēža slimnieki tagad sāks lūgt naudu eitanāzijai? Latvijā ir tūkstošiem slimu bērniņu, kuriem vēl visa dzīve priekšā, kuri grib dzīvot un kuri vēl var darīt laimīgus citus cilvēkus. Vai nebūtu prātīgāk ziedot naudu bērniem?

Tas nebutu humānāk un civilizētāk kā aizsūtīt cilveku viņā saule?

humānāk ir darīt tā kā tas cilvēks pats grib. Varbūt viņš nemaz negrib sēdēt palātā visu mūžu, negrib būt pienaglots pie gultas ja pat viņam ir zāles. Ja cilvēks pats grib, tad tai būtu jābūt viņa izvēlei, tikai ne visi paralizētie cilvēki ir spējīgi izdarīt pašnāvību un ne visiem cilvēkiem vienkārši ir tāds mentāls spēks lai nogalinātu sev.Tomēr tas nenozīmē ka bezcerīgam neārstējamam cilvēkam dēļ tā būtu jācieš ka lūk viņš pats nav spējīgs sev padarīt galu.

Kad mājas mīlulis ir bezcerīgi slims un mokas, tad tomēr mēs viņu iemidzinam, jo tas būtu pareizāk. Protams atrodas cilvēki kas to atliek pēc iespējas ilgāk, mokot dzīvnieku ilgāk, nelaižot prom, bet tādos gadījumos sabiedŗiba lielākoties šādus cilvēkus nosoda un mudina uz procesa pabeigšanu. Tad kāpēc attieksme pret dzīvniekiem ir atsaucīgāka nekā pret cilvēkiem?

Tapat daudzi ar smagam garigam atpalicibam, tikai citiem dzivi boja.

Noprotu, ka vēsture un ētika nav bijuši Tavi mīļākie priekšmeti, ļooti maigi izsakoties!

man agrāk kaimiņos bija sieviete, kura bija garīgi slima, tās bija tīrākās šausmas. Tai sievietei pašai bija paranoja un viņa nespēja pati par sevi parūpēties un arī citiem kaimiņiem dzīvi bojāja. Cik reizes sauca ārstus, bet neviens viņai nepalīdzēja un nesavāca. Ne pašai dzīve ne citiem

Stiprais_dzimums, tavs sapņu vīrietis ir tāds ar mazām, izteiksmīgām ūsiņām? Nu, točno fašistu sapnis esi. :-D

Es esmu par, jo ja cilvēks mokās sāpēs, un nekas vairs nevar palīdzēt, tad kādēļ mocīties? Kā jau lasīju, ka viņš pat šķidru ēdienu nevar jau bez sāpēm paēst, pagulēt normāli vairs nevar, un ja izdodas, tad tie ir laimīgākie brīži. Cilvēks pats to vēlas, ne jau viņam to kāds uzspiež. Kādēļ likt cilvēkam mocīties sāpēs, tikai tādēļ ,ka daļai ir aizspriedumi par to. Negribas teikt,bet ko tie cilvēki kuri ir pret, teiks, kad pašiem dzīvē kas tāds būs? Vēzis tā ir slimība kura, nešķiro vai Tu bagāts, vai nabadzīgs. Vīrietis vai sieviete. Ja ir veids kā palīdzēt un šinī gadījumā tā ir eitanāzija, tad kādēļ gan nē?

Es uzskatu, ka ārsta pienākumos nav spriest par to, vai konkrētam indivīdam pienākas dzīvot vai nē (jā/nē eitanāzijai).
Ārstus tomēr apmāca, kā uzlabot dzīves kvalitāti.. nevis.. kā to pārtraukt.

Piekrītu Vatsonam, ka mums ir ļoti nesakārtota paliatīvā aprūpe.. diemžēl.. Tas arī daļēji izskaidro tik lielu atbalstu eitanāzijas ieviešanai.

Atbalstu cilvēka izvēli un ļoti jūtu līdzi tuviniekiem, jo zinu, kā ir tad, kad jāļauj, teju vai pašam jāgrib, lai otrs nemocītos un ātrāk aizietu.
Galvenais, lai nav jāmokās. Žēl tikai, ka tik lielai birokrātijai jāiet cauri, tik smagi slimam cilvēkam vajadzētu nodrošināt paātrinātu formalitāšu kārtošanas procesu.
Lai Viesturam mierīgs ceļš pretī mūžībai.

Bet, jāatceras, ka ārsti arī ir tikai cilvēki, un ne vienmēr cilvēka liktenis ir ārsta rokās. Varbūt nebūs tieši pa tēmu, bet stāts no dzīves. Lai glābtu cilvēka dzīvību, nācās amputēt kāju, bet tuvinieki tā vietā, lai pateiktos par dzīvības izglābšanu, pārmeta, ka tagad viņš ir pataisīts par invalīdu. Tuviniekiem tika skaidrots, ka vienīgais veids kā bija viņam palīdzēt ,bija amputācija. Bet to jāj tuvinieki nedzird, viņi redz tik to, ka cilvēks ir bez kājas. Un tad tiek domāts, ka ārsts nav darījis Visu iespējamo. Bet tā nebūt nav. Iespējams, ka viss jau ir izdarīts un nekādas zāles vairs nelīdz.

Vakar skatijos sizetu par so virieti. Un mani tik nenormali sadusmoja vienas sievietes teiktais. Es gan piemirsu kas vina bija, arste vai tml. Vina teica apmeram taa, bet neciteeju- gadas, ka pacienti sapes kliedzot lai vinus eitanizejot. Bet tas jau redz neesot iemesls, jaiedod pretsapju zales un viss bus kartibaa.
Tika pateikts vel, paliku uz pauzes.

Vina par siem cilvekiem runaa ka par lietaam, bez emocijam un jelkadas lidzjitibas. Vina maz saprot emocionalo pusi cilvekam kurs vairs nekad nebus vesels, paliks tikai sliktak un regulari tiek piepumpets ar medikamentiem?! Un vinam nav izvele, sedi un gaidi.

Vispar loti zel si viriesa, labakie gadi, tik jauns. Un vel vairak palicejus, sievu. Dievs dod tadu situaciju nepiedzivot.

Vispar palasu komentarus un nav saprotams, cilveki tiesam ir ar tik dumju domasanu? Lai personu vispar izskatitu, tur ir tik daudz papiru darbi. Tak domajat logiski. Kuru katru nenem un prasibas, izklausas divaini ta sakot, ir augstas un jaiziet vairaki limeni telaini izsakoties.

Vienigais par ko aizdomajos, par emocionalo pusi kad brauc mirt. Krava cemodaninju un brauc mirt. Ash shermuli parskrien..

Vienigais par ko aizdomajos, par emocionalo pusi kad brauc mirt. Krava cemodaninju un brauc mirt. Ash shermuli parskrien..

atvadies no mīļajiem kā pirms ceļojuma, tikai ceļojums garantēti bez biļetes atpakaļ.
Un man asaras acīs sariesās, kad iedomājos par to, kā ir apzināties, ka tas cilvēks, kurš līdz šim bijis blakām, drīz vairs nebūs šai saulē un ir jābauda pēdējie kopīgie mirkļi. Drausmīgi...
Lai viņam tur vieglāk!

No vienas puses atbalatu eitanaziju, bet ir reizes, kad esmu aizdomajusies oar tadam lietam ka karma. Var jau but, ka tadu lietu ka karma nav, bet es sliecos domat, ka viss dzive ir saistits. Gan labais, gan sliktais nak atpakal. Gan cilveka, gan vinu bernu dzive.

Esmu par eitanāziju.
Ir tik daudz gadījumu, nedziedināmi slimi, mokās sāpēs ļoti ilgu laiku, zāļu izraisīti blakusefekti, mākslīga ķermeņa uzturēšna, lai gan saprāts jau sen zudis, cilvēks tavā acu priekšā izdziest. Bet daža laba ārste spriedelē, ka eitanāziju nevajag, jo visas sāpes 100% gadījumu var atsāpināt un problēma esot paliatīvajā aprūpē. Jā protams, mūsu medicīnas sistēmā ļoti daudzas lietas notiek haotiski, bet vai tās tuvāko 10 gadu laikā tiks sakārtotas?! Nedomāju gan.
Paliatīvā aprūpe mūsu valstī bieži ir pirmsnāves atvaļinājums slimnīcā!

Vēlme nomirt skar ne tikai slimus, bet arī fiziski veselus cilvēkus.

Ir pacienti, kas pat uz nāves gultas joprojām cīnās un pat vēlas cīnīties par dzīvību. Ir cilvēki, kas ar ļoti smagām diagnozēm, kas izteikti pasliktina dzīves kvalitāti, vēlas tomēr būt. Un ir ļaudis, kas līdzīgās situācijās padodas. Tāpēc grūti saprast, kur ir tā robeža, kad pacienta ‘’iemidzināšana’’ skaitās OK .. :-/