Ja ārsts kaut kādu iemeslu dēļ nevar vai negrib sniegt konsultāciju pacientam, viņam tas nav jādara. Viena pazīstama ārste, kas strādā valsts poliklīnikā, teica, ka viņai pēc būtības nav jārunā ar cilvēku svešvalodā, viņa drīkst atteikties to darīt. Ja pie viņas atnāk normāli cilvēki, viņa runā krieviski, bet, ja nejauki un riebīgi, kuri visādi izdarās un nekaunīgi, agresīvi pieprasa runāt ar viņiem krieviski - viņa atsakās. Uzskatu, ka šādā situācijā tas ir normāli, jo gadījums nav akūts. pusaudzes veselībai un dzīvībai briesmas nedraudēja, tā bija parasta konsultācija. Piemēram, uzskatu, ka ātrās palīdzības ārstam vai ārstam citos akūtos gadījumos ir savu iespēju un prasmju robežās jāpalīdz pacientam visos veidos, kā vien spēj, tur vairs nedrīkst būt šis te "protu, bet negribu runāt". Tas, kas mani konkrēti šokēja, ir turpmākie izteikumi par divnieku karalieni, skolas direktoru utml. murgi. Tas ārsts nav ne pedagogs, ne pusaudža vecāks, viņam nav ne mazāko tiesību izteikt šādas replikas, varēja pateikt: krieviski nerunāšu un viss. Cilvēks var kaut ko neprast, nezināt, kļūdīties, bet būt laipnam nemaksā neko, tas ir pirmklasnieka līmenis, un mani sadusmo nelaipna attieksme. Nedzīvojam vairs padomju laikā!!! Tiešām tie cilvēki ir tik stulbi? Ziniet, bērni izaug! Un atceras, kur, kā un kas pret viņiem ir izturējies. Ārsts nezina, kā viņam tas nāks atpakaļ.
Cik no tās mātes stāstītā ir patiesība, cik izdomājums - to nu neviens nevar zināt diemžēl.
Man vēl ienāca prātā doma, ka gan jau ar šo ārstu bērnībā padomju ārsti runāja krieviski un viņš tagad atriebjas. :-D
23705
