Bijām Anglijā. Dzīve Anglijā nav medusmaize. Arī tur dzīvojošie pārtiek no rokas mutē un strādā garas stundas, lai veidotu savu dzīvi tā, kā sirds vēlas. Mūsu tautieši ir tur, lai nodrošinātu "normālu" dzīvi sev un saviem mīļajiem. Viņi ir tur, jo Latvijā šādu iespēju neredz. Vēlme atgriezties mājās, savās mājās ir dzīva. Bet šis nav stāsts par jauno laiku trimdu, par viņu cerību un sāpi. Stāsts ir par to, ko piedāvā kopiena "Kam pieder valsts?". Kas un kā ir jādara. Un tas ir jādara tagad. Tiekamies 3. maijā!paliku mazliet nikna jo ta nav taisniba. Ok., Vins tur mekle savai jaunajai partijai veletajus, bet kapec ta jamelo. Man zinamie visi strada 8 stundas un dzivo labi.
Bet, ja nu pēc pāris mēnešiem tiešām jābrauc atpakaļ?
audziem ir tāda standarta middle class dzīve - sava māja kredītā, bērni labā skolā, vairāki ceļojumi gadā utt.
Un pat, ja saņem kāds pabalastus, tad nekāda rožainā dzīve ar pabalstiem nav, tā tikai LV domā, ka visi tur sabraukuši dzīvot uz pabalstiem.
Bet tajā pat laikā nepārtraukti jāsatraucas, ka pabalstu jebkurā brīdī var pārtraukt maksāt
Ar standarta gimeni biju domajusi tos kam 1 vai 2 berni, abi vecaki strada un berni netiek likti bernu darza vai pie aukles.
Ja jau ta dalitu tos pabalstus pa labi pa kreisi tad jau pus pasaule butu te sabraukusi.
iemeram vecaki strada par minimalajam, izire dargu maju, kuru nemaz nevar atljauties.. Valsts tacu tapec nedos pabalstu lai var nomaksat..