Ar privātām dzīves detaļām dalos reti, bet te jau ir viss tādā absurdā, ka gribas izkliegt visai pasaulei. Turklāt, ja zinu, ka ir netaisnība, kuru nevar atrisināt ne juristi, ne policisti, atliek tikai viens - Cosmo dāmas.
Stāsts sākas ar to, ka man itin nesen nomira mamma. Ne tikai man, bet arī manai māsai, kura vēl nav pilngadīga (bet tam tuvojas) un kurai vēl jāpabeidz gads vidusskolā. Man ir pusē bakalaurs, bet sevi uzturu pati, kamēr māsa gan ir palikusi tēva aizgādniecībā un mitinās ar viņu vienā dzīvoklī.
Tiktāl jau vēl viss nebūtu tik traģiski, ja vien patlaban mūsu dzīvēs nebūtu iespērusies tēva māsa. Viņa regulāri nāk uz tēva dzīvokli, gatavo ēst, mazgā kaut ko, vārdu sakot - tēlo jauno saimnieci. Problēma tāda, ka šī kundze ir fanātiski reliģiska un šobrīd cenšas panākt nezin ko. Pirmkārt, viņa ir panākusi to, ka tēvs sācis apmeklēt draudzi. Tur jau arī it kā nekas - cilvēkam šādā brīdī atbalstu vajag, nu labi, lai ir draudze. Tomēr, viņa ir mistiskā veidā pārliecinājusi mūsu tēvu (jā, viņš ir viegli pārliecināms cilvēks) par to, ka ar viņu (tēva māsu) sazinās gan mūsu māte, gan pats radītājs.
Tālāk jau sadzīves ainiņas - šodien viņa, piemēram, ienāca manas māsas istabā un paziņoja, ka sapnī redzējusi mūsu māti, kas ir sacījusi, ka mēs esam viņu nogalinājušas (kaut kādā abstraktā veidā). Es, protams, par šādu izgājienu esmu šokā, - galu galā, jauns cilvēks tikko zaudējis vecāku, nu wtf? Kas tas par tekstu? Lieki minēt, ka ar mammu visas trīs bijām ļoti tuvas un sadzīvojām lieliski.
Tad viņa mēģina pārliecināt mūsu nabaga paranoisko tēvu, ka mana māsa jebkurā brīdī var palikt stāvoklī (kāpēc tieši viņa? kāpēc ne es?), kas, protams, liek nabaga atraitnim izgāzt dusmu izvirdumus pār manu māsu.
Kad mana māsa izteicās par iespēju padzīvot atsevišķi, noīrējot kaut kur istabu (vecajā dzīvoklī palikt ir tiešām smagi, it īpaši ar šādu kompāniju), tēva māsa mēģināja noorganizēt to, ka mana māsa varētu dzīvot telpā, kuru viņa īrē savai meitai (26), kura tur nodarbojas ar masāžu (ak jā - erotisko masāžu. Paradoksāli, ne? Protams, kundze to izliekas neredzam).
Un visādi šitādi sviesti, kurus māsa man izmisumā reportē katru dienu.
Tas, kas mani sadusmo, ir tas, ka tēvs ir histērisks, šī dāma ir neatlaidīga, un mana māsa - nelaimīga. Vēl par kādu uzņemties aizbildniecību man finansiāli būtu pagrūti, tomēr negribu arī visu atstāt šādi. Pirmkārt, nesaprotu, ko viņa ar to grib panākt. Otrkārt, kā lai šādu cilvēku neitralizē? Tēvam neko ieskaidrot nav iespējams, jo ''tā taču ir viņa māsa'' un ''ar viņu taču runā eņģeļi''. Ir runāts un runāts.
Lai cik dīvaini tas arī neizklausītos, vai kādai ir kādas idejas kā var aizvākt šādu mākslīgo autoritāti?
277
