Garstāsts - "Miss Kurpīte"

"Miss spicene 2016": garlaicīga pēcpusdiena ofisā

Maira paņēma ap plkst. 4 pēcpusdienā – kārtējo papīra kaudzi, lai to noliktu uz sava darbagalda. Tie bija līgumi, kas prasījās pēc salīdzināšanas ar ieņēmumiem. Vairumtirdzniecības noliktavas boss ("Sēne" – pēc iesaukas, vietējie puiši Vili Krāmeru salīdzināja ar sēni tādu kā atkārušos ausu dēļ... nav labi vīrieti ap 60 tā nosaukāt) Mairai – otrajai pārdošanas menedžerei – šodien bija uzlicis papildus darbu. Censone nopūtās, saprata- trīs stundas "čakars" vēl priekšā.

"SĒNE jau sen būs savā vakara ģimenes lokā un caur TV skatīsies kādu seriālu, bet man te ņemties un ņemties. Kā es ienīstu šo darbu". Ienīda šo darbu, noliktavā "liesajos gados" celtniecības materiālu pārdošanas apjoms kritās trīs reizes. Teiksim, vakar viens sprauns uzņēmējs bija atnācis pie priekšnieka, un pat caur durvīm bija dzirdamas runas: "kādreiz mani strādnieki skriešus nesās uz visām jaunbūvēm, haltūras brēktin' brēca pēc darba rokām. Bet tagad saimnieki paši visu dara, un nevienam nekas nav vajadzīgs...". "Sēne" pēc šādas sarunas (un vēl viena nenotikuša darījuma) iznāca ārā no kabineta sapīcis, un arī pēc rakstura sāka atgādināt skābu sēni.

Un tā jau visus pēdējos mēnešus. Boss no sava neliela kabineta pēc sarunām aizvien iznāca ārā bēdīgs, sapīcis un ar visu pasauli neapmierināts. Pirms nedēļas sacīja "man ir doma visu aizvērt, pārdot un laisties prom. Vien negribas tā strauji demaršēt. Tamdēļ brīdinu- iespējams tev drīz nāksies meklēt citu darbu". Mairai garastāvoklis sašļuka kā balons, kuram gaiss izlaists.
-----
Piecos pievakarē boss izgāja pa durvīm ar vārdiem "rīt atkal darbā deviņos". Vēl viens atvieglinājums- jo būs vēl viena apmaksāta darbadiena. Un ne velti, daži krāvēji palaisti beztermiņa atvaļinājumā uz pusalgu, pārējie divi noliktavā ņēmās pa pusslodzei. Vienvārdsakot: būvmateriālu bāzē rosība no dienas dienā kļuva lēnāka un lēnāka.

Mairai bija bail domāt par brīdi, kad "Sēne" arī viņai teiks "rīt nenāc uz darbu", tas bija visai ticami pārskatāmā nākotnē. Sieviete vēlreiz pameta acis uz pulksteni virs rakstāmgalda. Ahhh – jau pusseši, bet papīri vēl daudz un daudz uz galda vēl necaurskatīti.

Noliktavas sargs pēc brītiņa iebāza galvu un pavaicāja: "ilgi strādāsim?" - "Kādu stundiņu"- "Labi...", durvis klusu aizvērās. Maira bija pavisam viena. Un tad parāva vaļā pašu apakšējo atvilktni. Tur bija nākamā papīru kaudze. Tomēr tie netika aiztikti, bet zem tiem stāvēja vakar kioskā nopirkts kāds bilžains žurnāls.

-------
Uz žurnāla vāka bija uzfotografētas lielas sarkanas kurpes, tādas- kādas ikdienā neredzas. Jau vakar šis attēls bija skatīts. Maira paspēra acis riņķī un ... turpinājās klusums noliktavā. Visi sen mājās, tamdēļ kurpīti uz vāka varēja skatīt jau atklātāk. Sieviete žurnālu uzlika jau uz galda, bet turpināja lūkoties un lūkoties...

Pavisam citas domas raisījās: "es te tā nīkstu un nīkstu. Mājās garlaicīgi, darbā pelēcīgums. Un darbs drīz beigsies, kur es pēcāk likšos. Iet uz nākamo noliktavu? Vai varbūt kādā citā pārdotavā par menedžeri. Ar pūlēm šajā vietā mani paņēma. Citviet arī notiek "sašaurināšanās" un gandrīz masveida darbinieku atlaišana. Dažas būdas pavisam aizvērušās".

Un vīzijas galvā turpinās... "laika kas pavisam jauns ir jādara. Vislabāk- tur, kur sievišķīgā sirds ir piesieta. Kur? Kaut kur... Pag, kamdēļ manas te piesietas kurpītēm? Kaut kas tajā bildē pievelk skatienu! ..."

Bāa- pulkstenis ir jau pusastoņi, un rīt jauna diena būs sētā...

"Miss spicene 2016"/2: durvis uz gaišumu

Tomēr Maira ar smagām pūlēm noslēdza atskaites. WOOW! Pulkstenis jau astoņi vakarā, un ērcīgais apsargs pat divas reizes pabāza galvu iekšpus durvīm. Otrajā reizē noteikdams: “es nevaru ļaut ilgāk jums par pusstundu atļaut strādāt”... “Labi, labi, es jau eju”.

Sieviete patiešām izgāja pa durvīm, un uz reizi tāds svaigums aptvēra seju. Bija vasaras izskaņa, augusts bija padevies siltīgs. Un arī šajā vakarā. Aukstums gar ausīm nelocījās.

Dāma palēnam staigāja (par laimi darbs no mājas bija trīs kvartālu attālumā), svaigā gaisā – nākamās svaigās domas grozījās. “Tad kā? Tad nu jauna dzīve pašai sāksies? Tā “Sēne” rītrītā man kaut ko tādu ne visai pateiks. Varbūt rīt mana pēdējā darba diena šajā piesmakušajā noliktavā!?”

“Es gribu būt priekšniece...” - un debesīs nodārdēja kāds mērens pērkons, un vēl pēc dažām minūtēm daža rupja lietus lāse pēkšņi iesita pa degunu. Nācās pielikt soli, un tad jau esam pie mājas durvīm. Dzīvoklī Arnis sagaidīja ar vārdiem: “... daudz darba, aizkvējāmies...” - “Jā, “. “Laikam tas priekšnieks tevi ir nogurdīnājis.” - “Jā”. “Jā, redzu, runas nevedas”. - “Jā, gribas iet pie miera”.

Parastais “Ugunsgrēks” šoreiz palika neskatīts, vakariņas notiesātas bez garšas. Un mīlīgajā dīvānā acis aizvērās uz nomidzi, un... gaiša un gara istaba nu skatiena priekšā. Centrā bija novietota t.s. mēle, pa to šurpu turpu staigāja meitenes. Sejas bija tik augstu virs zemes, ka pazuda kaut kādā miglā pie griestiem. Toties labi bija redzamas kājas ar dažādas krāsas spicpapēdenēm. Un pēkšņi “priekšnieka Sēnes” balss no kautkurienes “ej prom, ej prom... es drīz miršu”.

Pie “miršanas” Mairas acis pēkšņi pavērās, aiz muguras bija tikai pusstundas snaudiens. Arnis kaut ko skaidrojās pa savu telefonu...” es jau sacīju, līgums ir jāparaksta. Mēs to izsitām visai izdevīgu priekš mums” utt. Arnis bija veļas mašīnu vairum-pārdošanas menedžeris. Arīdzan dzīvesdraugam savā firmā bija ieilgušie “liesie gadi”. Ja pirms desmit sezonām dienā izdevās notirgot ap 10 lielgabarīta precēm, tad tagad diena bija laba – ja tautās izdevās aizlaist 2-3īs. Bet Arnis gan neņēmās neko mainīt savā dzīvē, un savus darbiniekus nebija brīdinājis par “pēdējo darba dienu”.

Bet Mairai šāda trula pārdošana neinteresēja. Prasījās pēc kaut kādas mākslas, kaut kāda smalkuma un netveramības kaut kur starap zemi un debesīm. Un pašai būt par priekšnieci. Lai jaunas meitenes lēkātu gar deguna priekšu stingras uzraudzes vadībā. Tomēr- nē! Pārāk netracināsim meitenes! Jāļauj viņām izpausties...

Maira pasapņoja – un iesnaudās vēlreiz. Arnis kaut kur tālumā čabinājās, virtuvē labojot nu jau savu velosipēdu (tāds hobijs bija, laikam bija nomierinošs prātam). Šī atsperu un velo-ķēdes čabināšanās attālinājās un attālinājās, līdz pārveidojās par jūŗas šalkoņu. Tagad sieviete (bez vārda) vientuļa stāvēja liedagā- smilšainā, ar dažiem akmeņiem. Pavisam vieglā kleita plandijās ap potītēm. Aizmugurē klintīs brēca kaijas. Kādu brīdi nekas nenotika, taču no aizmākoņiem atskrēja balss “ej prom, ej prom!”, knapi- bet tomēr varēja atpazīt priekšnieka “Sēnes” balsi (ATKAL!).

Atkal Maira uzlēca no dīvāna, piere bija divreiz trakākos sviedros. Arnis aizvien ņēmās ap riteni virtuvē, laikam ieskrūvējis jaunu riepu. Ripinādamies jaunā riepa skanēja gandrīz tāpatās kā “ej prom, ej prom, ej prom”. Brrrr- kaut kāda dīvaina sakritība.

Tad sieviete iegāja virtuvē un runāja: “Arnīti, es gribu iet prom no tagadējā darba, pieriebies kā velns”. - “Nu, labi, aiziet varam mēs jebkurā laikā, bet- ko darīsim tālāk”- “Es gribu darīt kaut ko priekš sevis”- “Jā, un ko tieši?” - “Kaut ko skaistu, māksliniecisku, netveramu, romantisku...”

Nakts atnāca, bet rītā... ?

"Miss spicene 2016"/3: un tad nu rītā...

Nākamās darbadienas rītā... Maira jau pirms deviņiem sēdās pie rakstāmgalda. Tāda iztaisnota un ārēji uzprišināta. Ikdienas kroseņu vietā uzvilktas tās laiviņas sarkanas un mērena papēdīša. "Sēne" (kas priekšnieks) atnāca precīzi deviņos, notrauca strupi "labrīt". Maira pāris gados šajā darbavietā bija iepazinusi sava bosa raksturu. Ir ir šis strupais "labrīt" (nevis "labrītiņ, kā klājas?!"), tad ir jāgaida saruna tajā pašā priekšniecības kabinetā.

Jā... - "Mairas kundzes, ienāciet!", tāds rīkojums atskanēja "Sēnes" balsī. - "Jau eju", priekšnieks savu padoto sagaidīja pie papīriem apklāta galda.

- Es te sēžu un domāju, mums tas apgrozījums krītas katru mēnesi. Ko tas varētu nozīmēt?

- Tāda situācija ir Latvijā un visā Eiropā. Iestājušies "liesie gadi".

- Nē, te drīzāk ir kādu manu darbinieku nepietiekama enerģija savā darba vietā...

- Es taču cenšos, vakardienas atskaites, starp citu, arī paveiktas. Re, šeit ... Un Maira noliek tās uz bosa galda, kur jau iepriekšējais papīru kalns daļēji aizklāja gaismu no loga.

- Tas labi, ka vakar pasēdējāt... bet dienas laikā, ko pie tā kompjūter darāt? Laikam spēles dzenājat... Kā iet ar to "Salmu" klientu, viņš nepasūtīja preci? Nē... nu ko tad? Laikam mani vispār gribat izputināt? Un "Zem-Ērgļu" boss, ko atbildēja? Nav nekādas atbildes? Nav? Laikam jūs nemākat vispār komunicēties...

Mairai acis aizmiglojās, tālākie priekšnieka vārdi izgaisa kādā nebūtībā. Pazuda aiz aizkariem, kas plīvoja pavērtā vējlodziņā. Padotā darbiniece pagriezās un taisījās doties uz durvīm.

- Stāviet, pa durvīm vēl paspēsiet iziet! Bet jūsu pliekanā darbošanās man rada zaudējumus. Vai gribat, ka es tos no jums piedzenu! - Kādi zaudējumi? Jūs pats teicāt vēl pirms mēneša, ka ir pavisam neliela peļņa. - Bet mani neapmierina neliela peļņa, es gribu lielu vai vismaz lielāku peļņu. Ko lai ar jums dara? Pasakiet man priekšā!

Un tad nu sievietes acīs uzsprāga dzirksteles: "es nezinu, ko lai ar mani darba. Bet visai labi zinu- ko ar jums darīt! Jūs esat Sēne, un jums jāiet mežā augt!". Te nu boss ar muti sāka gaisu tvert, roku pieķēra pie sirds. - Jūs... jūs esat tik bezkaunīga! Ārā un rīt deviņos nākiet pēc aprēķina!!"

----------

Pēc britiņa Maira no ārpuses aizvēra noliktavas durvis... un sajutās brīva. Nekur nebija jāskrien, re, parkā ir soliņš. Tagad kā reizi bija brītiņš uz tā piesēst. Un arī pavērot garām ejošos vai pat skrejošos cilvēkus.

Tiem garāmgājējiem sejās ierakstītas savas rūpes. Kad domas maisās ap problēmām, tad kājas nesas autopilotā. Šurpu turpu. "Pag, man kājās šodien ir laiviņas un 6cm papēdīša, vai kāda sieviete bez manis šodien arī ir apvilkušās šādi? Viena, otra, trešā re kur traucas... bet kājās pat pašā Rīgas centrā .. ir nošņurkušas krosenes. Pašas arī staigā tādā zirga gaitā! Kur palikusi romānos un šodienas bulvāru preses lappusēs apdziedātais sievišķīgums. Rādās, ka tāds ir tikai romānu autoru (vīriešu) fantāzijās, un tikai. Mans Arnis arī ne reizi mājās nav ierunājies par kurpītēm! Kaut kāda man nesaprotama pasaule".

Šodien Mairain bija daudz laika domāt ne priekšnieka iedresētās, bet savējās domas. "Pag', vai tad man ir otrajam jāstrādā. Es taču varu savu lietu darīt! Vīrs jau droši vien atbalstīs, kā vienmēr cilvēks, uz kuru var paļauties!"

Šī doma šodien nomierināja...

"Miss spicene 2016"/4: pievakares makaroni...

Maira pēc tādas pēdējās darbadienas (atceroties- drebuļi skrien pāri ādai) agrā pēcpusdienā jau bija mājās. Bija nopirkusi makaronus tos mīļākos. Tos “gliemežvāciņus”. Arī lētākais ēdiens. Kamēr paēdiens vēl jautri burbuļojās katliņā uz gāzes plīts... Arnis vēl bija darbā un tradicionāli tur būs vismaz līdz astoņiem vakarā... tikmēr bija kādas pāris garas stundas, lai varētu pazvilnēt uz dīvāna un pasapņot.

Tik ilgi nebija tāda brīvība un vaļība. Problēmas vismaz uz šodienu pazudušas aiz horizonta. Aiz loga šalca vēlīnas vasaras pavējelis. Aizkari iekšpusē nedaudz plīvoja. Viss tik mierīgi, viss tik piezemēti kluss...

... un jau aiz aizvērtām acīm Maira pazaudēja savu vārdu. Atkal stāvēja jūras krastā, atkal apvilkusies ar viegla auduma kleita. Kas viegli vējā kustējās kā mājas aizkari. Gaisā nesās kāda sanoša skaņa. Atkal kaijas brēca klintīs aiz muguras. Pēkšņi sajuta, ka šajā krastā ir vēl kāds. Nē, ne cilvēks, bet kaut kas netverams – matērijas sabiezinājums. Tāds kā minitornado, tāds kā mākonis pie zemes.

Šis mākonis mēgināja ar sievieti jūras krastā komunicēt. Skaidri (sapnī) bija redzams, melnais mākonīgais radījums bija tieši radīts šai komunikācijai. Un sieviete PĒKŠŅI mākoņa iekšpusē redz... pati sevi. Mākonis atspoguļoja – nākotni. Sievietes nākotni.

Tā nākotne – mākoņa iekšienē – rādījās tāda sarkan/melnā krāsā. Tāda dinamiska. Tie sarkanie pleķi mākoņa iekšienē pēkšņi pārvērtās sarkanās augspapēdenēs – kurpēs. Tās kurpes dinamiski staigāja pa modes “mēli”. Nekas cits nebija redzams. Sieviete centās vēl vairāk ieskatīties mākona dzīlēs. Un Maira ar pletni stāvēja “mēles” malā un smagi komandēja visu notiekošo priekšā.

Un – mākonis pēkšņi izzuda. Sieviete atkal bija vientuļa jūras krastā. Kaijas atkal vienmērīgi brēca klintīs aiz muguras. Kaijas pēkšņi sāka brēgt tā ritmiski un vēlreiz ritmiski. Pēkšņi tās visas sāka brēgt saprotamā vārdā “Maira, Maira...!”

----------------

Brrrr... pamodās. Mājās bija pārnācis Arnis. Sauca - “Maira, Maira”. - “Oi, es laikam gulēju”- “Jā, makaroni katliņā atdzisuši”. - “Cik tad ir pulkstenis?”- “Pusastoņi vakarā”. Patiešām, saule jau zemu bija nogākusi un sāka slēpties aiz māju jumtiem.

Drusku vēlākā vakarā- sāka risināties ģimenes saruna.

- Es šodien aizgāju no darba...

- Laikam jau sen taisījies prom. Cik labi, ka beidzot šo soli veici. Tā “Sēne” laikam bija pieriebusies.

- Priekšnieks bija pieriebies, vai ne- Arni?

- Man jau vispār brīnums, kā vēl tur tik ilgi atradies. Tā noliktava iet uz grunti, un es nebrīnīšos – ja kaut kur parādīsies ziņas par bankrotu. Lai tur viņam ir gaiša taciņa. Manā noliktavā gan vēl lietas neiet uz grunti. Veļas mašīnas un dārza pļāvēji vēl ir pieprasīti. Šīs pariktes ātri lūst, un aizvien jaunas ir vajadzīgas mūsu pircējiem. Lai gan nav labi, ka viss tik ātri bojājas, bet mums tas ir izdevīgi. Un pieprasījums turpinās vēl visai attāli no nulles līmeņa. ... bet nu pietiks, tas darbs tāds garlaicīgs. Jā, bet kas tev ir padomā? No viena darba esi ātri tikusi prom, ko darīsi?

- Man vajadzīgas vismaz dažas dienas lai – pazvilnētu un padomātu. Kaut kas jau zemapziņā briest, un arī kāds sapnītis kaut ko pasaka priekšā. Jaunās domas aprises vēl ir neskaidras, šodien esmu nogurusi. Ja neiebilsti, tad iešu pie miera.

Saule paslēpās pavisam aiz māju jumtiem...

"Miss spicene 2016"/5: tumšo stundu domas

Maira – brīdī, kad Saule paslēpās rietumu horizonta ēku drūzmā – pamodās pēc pēcpusdienas nomidža. Dzīves draugs Arnis – ņēmās gar katliņiem uz gāzes plīts. Draugs bija izdarīgs, mīļš, labs un darīja virtuves darbus, ja redzēja – kad sieviete pēc darba ir nogurusi. Maira ar puspievērtām acīm sapņoja.

... šovs tāds būtu vajadzīgs. Mazajā Latvijā? Mairas piere nosvīda risinot domas... daudz darba paredzas jaunajā šovā. Tas šovs ir jānoorganizē no augšas līdz apakšai. Tas nav tas pats, kas “zem” kāda priekšnieka strādāt. Te ir jāatbild pašai par visu!

Pirmajā brīdī uz sofā sēdošo sievieti pārņēma bailes. Pamats zem kājām zuda. Komforta zona ātri vien aizskrien prom. Zeme zem kājām sakustas.

Doma ir nepierasta – dzīve pašos pamatos mainās. No vienas puses- dzīvē brīvs kā putniņš gaisā, no otras puses- ir atbildība par sevi līdz pat pēdējām zeķubiksēm tā teikt. Patreiz tā visai bailīgi kļūst – kad dūša uz brīdi papēžos sakrīt.

Mairai domas citas- vai rīt iet uz to veco darbu, kur sarūgušais priekšnieks vairāku gadu garumā bija apnicies ar saviem sāļajiem izteikumiem. Laikam tās ir dzīves mocības- pa vecam vairs nevar, bet pa jaunam īsti negribas.

Mairai nāk prātā kādas draudzenes teiktais: “ja gribi sasniegt brīnumus- tad ej ārā no miera un komforta zonas”. Laikam tā būs jādara. Vēl- domas ir tādā apvidū, kur no aizmugures gāžas lavīna, kas tūdaļ tūdaļ “tevi” aprīs, bet priekšā ir šķēršļu josla.

Cita draudzene sacījās: “rīt vairs nebūs tā kā šodien, un šodien vairs nav tā kā vakar”. Patiesi, pa reizei gribas atgriezties gan gaišajā bērnībā. Ehh, bērnu gadi- kad tādā mežmalā ar tās pašas mājas bērniem tika paslēpes spēlētas. Tad pa mežu klaiņots. Tad pa blakus esošo pļavu ar basām kājām pa rasu. Ehhh...

Un tad straujā jauniba, padsimt gados reizē ar jaunu Latviju- viss bija tik dziesmots, tik neredzēts, tik krāsains. Maksimālas pārmaiņas ir visā. Vidusskolniecei nebija ne jausmas par to, ka vecākiem nu rūpes lietas. Sarunas pa vakariem kļuva dusmīgākas, komunālie maksājumi auga gandrīz pa stundām. Tad vienā naktī maizes klaipa cena no 20 kapeikām uzlēca uz 5 “repšes” rubļiem.

Mairai pa to laiku bija prieks iestāties – Biznesa augstskolā. Dārgi tas bija, bet mammai bija brālēns Lielbritānijā, kurš atsūtīja biezu žūksni visiem pieciem mācību gadiem. Augstskola tika pabegta ar izcilību, taču darba dzīve... iesākās uz zema līmeņā. Nokļuva vienā nelielā firmiņā, kas ātri aizvērās. Pēc tam grāmatvede otrā firmiņā. Arī tā bankrotēja. Tad trešajā – zivju pārstrādes rūpnīcā uz pāris gadiem. Taču regulāras Krievijas un pasaules krīzes šo ražošanu pieplacināja zemei. Algas līmenis arī jaunajai grāmatvedei netiecās debesīs, drīzāk otrādi- uz “minimālās” pusi. Tad beidzot patrāpījās labāks darbs pie mūždien neapmierinošā priekšnieka loģistikas formā. Bet ... Mairai uz šo darbu rīt iet? It kā nedraudzīgi pošķīrās ar to rūgumpodu.

Gribas iesākt savu lietu. Un pašai par visu atbildēt. Mīlošais vīrietis- “es taču it visā atbalstīšu”, cik tas cēli nu skan. Uzņēmēja!!! Domas kalnā augšā.

Vai, pulkstenis pie sienas vakarā nosita vienpadsmito stundu. Laiks atkal pie miera. Diena nākamā nāks ar jaunām kaislībām.

Es izlasīju! Atļaušos izteikt savu vērtējumu (viedokli).
Atgādina žurnālā Ieva kādreiz ievietotos stāstus, kurus agros pusaudzes gados lasīju aiz gara laika.
Mūsdienu stāstam netipiski un pat vecmodīgi pareizi šķiet Mairas un Arņa dialogi. Man tajos pietrūkst kaisles un emociju.

Pag, man kājās šodien ir laiviņas un 6cm papēdīša, vai kāda sieviete bez manis šodien arī ir apvilkušās šādi? Viena, otra, trešā re kur traucas... bet kājās pat pašā Rīgas centrā .. ir nošņurkušas krosenes. Pašas arī staigā tādā zirga gaitā! Kur palikusi romānos un šodienas bulvāru preses lappusēs apdziedātais sievišķīgums. Rādās, ka tāds ir tikai romānu autoru (vīriešu) fantāzijās, un tikai.

Šis citāts mani pat iedvesmoja uzvilkt augstpapēžu kurpes! Tāds laikam ir autora mērķis! Paldies! (l) :-)

Paldies par vērīgiem ieteikumiem?

Maira paspēra acis riņķī

:-D:-D:-D:-D

atvaino rakstītais neaizrauj...pāris rindas izlasot ....nedaudz truli un pelēki....tev smagi trūcīga valoda.

Kaut kā še neredzu ar ne-trūcīgu valodu nevienu.

Grūti lasāmu tekstu padara pareizrakstība-, ļoti daudzās vietās galotnes ir nepareizas.
Pati pirmā rinda-

Maira paņēma ap plkst. 4 pēcpusdienā – kārtējo papīra kaudzi

Domuzīme galīgi nevietā.Labāk skanētu, ja būtu- "kārtējo papīrU kaudzi", nevis "papīrA kaudzi", arī vārdu izkārtojums varētu būt citādāks. ( Ap četriem pēcpusdienā Maira paņēma kārtējo kaudzi ar papīriem, piemēram.)
Šķiet, ka sīkumi, bet ja tie ir gandrīz katrā rinda, lasīt kļūst apgrūtinoši.
Izlasīt līdz beigām pacietības nepietika, visticamāk, tieši rakstības dēļ.

Centīšos turpmāk gludināt gramatiku. Jāsaka, romānu rakstīšanā esmu iesācējs.

ak dies, vecais šizo arī ir atpakaļ...

"sēne", "čakars", "sašaurināšanās", "liesie gadi", "miršana"...

Kaitina tie "izteicieni", kas imitē "slengu", un mēģina likt tekstam likties "dabīgam", vai veic kādu citu nesaprotamu "funkciju"...

Raksti, publice, uzklausi kritiku! Pagaidām gan valoda tāda pasmaga, gan arī vismaz mani vēl neesi aizķēris. Nav tā, ka dikti gribas uzzināt, kas būs tālāk.

Bet nu, kad stāsta skelets būš gatavs, tad jau parstrādāt tekstu un padarī to baudamāku būs visas iespējas. Jādabū vispirms gatavs aizraujošs sižets.

Kaut kā še neredzu ar ne-trūcīgu valodu nevienu.

Mēs te nerakstām romānus, lai izpaustos valodas lietojumā un domātu speciāli kā komentāru skaistāk uzrakstīt. Piekrītu, ka valoda ir pasmaga un acīs cērtas slengs un gramatikas kļūdas. Daudz ko vajag pilnveidot, īpaši sižetu.

Pretīgi!

Piekrītu, ka valoda ir pasmaga un acīs cērtas slengs un gramatikas kļūdas.

++
Gramatikas kļūdas iecirtās acīs jau pēc pirmajiem teikumiem, un tālāk arī nespēju tik. Pat ja nezinātu, ka tas ir tupeļu vecis :-D:-)

Labi, ka man necērtas acīs gramatika- jo daudzi raksta īsi.

Sievietei acis pavērās pašas. Rīts kā rīts, Arnis jau bija aizskrējis uz savu nemierpilno darbu. Maira viena pati mājās. Pēc inerces nervozi pavērās pulkstenī, tas radīja drusku pāri deviņiem. Uhhh... bet pēc īsa mirkļa apjēdza: uz darbu vairs nebija jātaisās. Brīva diena pašas nedēļas vidū.

Varbūt šo brīvību izbaudīt, kad priekšnieks “Sēne” vairs nerēgojās acu priekšā. Tai “Sēnei” vispār nebija nekādas daļas gar darbiniekiem, ka tik pašam peļņa ienākas. Pēdējos mēnešos firmā tādas nebija, šefs sakumpa un vairs nesmaidīja. Mmmmm- tā ir pagātne. Acis atkal aizverās, nu gulēt jau varēja bez steigas.

Mairai acis otrreiz pavēras, kad ceijera rādītājs virzījās uz divpadsmitiem. Diena bija ieskrējusies. Varēja tā nesteidzoties iedzert pa kafijai, ko jaunā sieviete arī darīja. Aiz loga skrēja ātri mākoņi, Mairas domas sāk skriet tiem līdzi...
“No darba esmu prom, tas bija tāds stipri nemīlēts pasākums. Tas bija vajprāts. Tas bija tāds, ka dažreiz gribējās ņemt striķi ap kaklu aplikt un... Bet nē, tagad ir viena mierīga diena priekšā, kad varu apdomāt tālāko ceļu”.

Dzīve mainās katram laiku pa laikam. Vecās lietas skrien prom, jaunās – ir nezināmas. Kas būs uz priekšu? Tas viss pa druskai sāk baidīt. Nedrošība priekšā redzas.
Ir iecerēta ideja, kas prasās garu realizāciju. Pati sev priekšniece. Pati pieņems lēmumus, bet pašai būs arī jāatbild par visu. Kāda privilēģija, un kāda - “aizmugure”. Un, pats galvenais, kur raut sākuma kapitālu visam? Bijušajai darba ņēmējai no mēreni zemas algas nekas pūrā nebija iekrājies. Būs jāpiesaista drauga palīdzība.
-----------
Tā, ilgas domas prātodama, Maira aizgāja uz veikalu. Iepirkās vakariņām. Uzlika karupeļus vārīt, ieslēdza televizoru un vienlaikus apskatījās jaunas ziņas “feisbukā”. Un jauna ikdiena- bez steigas. Jauna realitāte.

Pievakarē (drusku laicīgāk kā citam reizēm, jo parasti nāca ap deviņiem vakarā) mājās uzradās Arnis. - Mairīt, kā šodien” - sasodīti steidzīgā balsī apjautājās. - Nu, drusku garlaicīgi, lai gan domas man skrien kā ātrie mākoņi aiz loga!
- Nekas, jauna dzīve sākas, daudz atbildīgāka. Patiesi. Ehh- man arī firmā laikam iesākušies tie liesie laiki, kad pasūtītāji sāk vairāk aizdomāties, pirms kontaktēties ar mums.

- Tas laikam ir visiem, kas tad mums Latvijā notiek? Viss stājas, tikai VIDs nestājas, nodokļus drāž pēc pilnas programmas. Visi tikai grib visu pārdot, izskatās ... mēs esam tādu lielo pārdevēju zeme. Kaut kur izlasīju teicienu- neviens latvietis otram garām nepaies, nepiedāvājot kaut ko nopirkt. Bet, nav taču tie pircējiu. Cilvēki šajos liesajos gados četrpadsmit reizes apgrozīs katru centiņu, pirms atdos otrajam.

- Jā, Mairīt, pasaule traka sāk kļūt. Cilvēki apjūt. Bet, laikam tas tā būs visu laiku uz priekšu. Viss mums apkart mainās ne pa dienām, bet pa stundām. Kā tad ir ar tavu ideju?

- Gribas to darīt! Domāju, kur ņemt sākuma naudiņu. Vajadzētu vairākus 10tus tūkstošus.
- Nu, tā būs zināma problēma. Visiem vajag, bet nevienam nav. Visi tādi nabagi skatās viens uz otru. Daži dodas uz ārzemēm pelnīties, citi atkal iekrīt depresijā. Vēl kādi citi imitē rosību. Visiem ir neuzticība vienam pret otru. Jau ieraugot otru latvieti, mēs katrs skatāmies uz viņu caur pieri. Katrs pretīmnācējs jau ir tāds kā potenciāls krāpnieks. Vēl jo sevišķi, ja pagalam viņu nepazīstam. Jāsaka, šādā gaisotnē ir grūti strādāt. Nekas nenotiek, viss bremzējas. Citu starpā uzrodas arī tādi gudrinieki, kuri sakās – pastrādā pats pusgadiņu, pēc tam paskatīsimies.

Mairai acis notrīsēja- aiz garām un ne-kaislīgām sarunām. Atkal tik par darbu, atkal tik par darbu. Arnis atkal vīkšājās uz iešanu. - Uz darbu atpakaļ, es mājās tikai pēc dažiem dokumentiem ieskrēju...

Jaunās sievietes acīs iezagās neliela vilšanās. Kaisle izpalika. Pēc sausām biznesa sarunām, atkal bizness. Tikām ārdurvis noklaudzēja, un Maira dzīvoklī atkal viena.

Dīvāns pievilka, un miegs arī. Acis aizvērās, un kaut kādi sapņi sāka klauvēt deniņos.

Kāpēc tik daudz ņaudēšanas par ekonomiku? Jo īsteni latvisks romāns?