Nu, mana mamma ir tāda - iet uz rūnu un ziedu terapijas kursiem, lasa Latvietes Karmu un domā, ka viņas vīrs viņu krāpj, jo tā otrā viņu ir iebarojusi. :-/ No otras puses es viņu kaut kādā ziņā saprotu - viņai ir grūti, viņai sāp un viņa ķeras pie ātriem un brīnumainiem risinājumiem, lai nebūtu jākonfrontē sevi ar skarbo realitāti.
Mēs visi esam ar savām sāpēm un rētām, bet padomā, kas ir tas, kas sāp tavam tuviniekam tik ļoti, ka viņš ir gatavs staigāt pa kapiem ar pankūkām?