Pēc cik ilga laika zinājāt?

Man līdzīgi kā Back un Favel.
Bija 5 gadus attiecības, un kad man jautāja par bērniem teicu, ka vēl negribu un par precēšanos arī nedomāju. Kad iepazinos ar vīru jau pēc mēneša sākām runāt par kāzām, un 2 mēnešiem bildināja, un pēc gada apprecējāmies. Un bērns bija loģisks attiecību turpinājums. Kā jau Favel saka dažreiz iet kā par kalniem, bet nu esam kopā.

Iepriekšējās attiecības, kuras ilga 5 gadus, par kāzām nedomāju. Nebija tāda doma apprecēties. Pat padomāju, ka būšu viena no tām, kas neprecas un neredz iemeslu dzīvot oficiālā laulībā. Tagad man ir jaunas attiecības, daļēji dzīvojam kopā( darba dēļ sanāk kādu dienu nedēļa nebūt kopā), gaidam mazulīti un gatavojamies kāzām, kā arī pilnīgai kopdzīvei. Mums jau kopš pašas pirmās tikšanās viss virzās ātri. Pat tuvinieki jau jauc mūsu kopā būšanas ilgumu ar uz pusi lielāku, jo izskatamies un dzīvojam kā pāris, kurš kopā ir gadiem. Tā tiiešām ir, tiklīdz satiek īsto cilvēku, tā sāc saprast īstās un patiesās jūtas, kādas tās ir, neapšaubāmas un īstas. (4 mēnešu laikā pilnībā sapratām, ko jūtam viens pret otru).

Laikam zemapziņā jau pirmajā randiņā, kas bija 2. tikšanās reize. Bet pati tam neticēju.
Viņš pat man azinās, ka arī esot ļoti ātri sapratis, ka mēs esam viens otram īstie.
Dzīvot sākām ļoti ātri kopā. Par kāzām sāka runāt pirmais viņš. Precēsiemies šovasar neilgi pēc 3 gadu kopā būšanas. Ja apstākļi būtu sakārtojušies mazliet savādāk, tad būtu to izdarījuši jau iepriekšējo gadu.
Tomēr saprotam, ka viss notiek tā kā tam jānotiek.

Katrā ziņā man prieks par Jums ;-) pārņem balta skaudība lasot :-D gan jau man un feijja arī pienāks tas laimes brīdis! (l)

Piekrītu tam, ka satiekot īsto cilvēku, domas par un ap laulibam/berniem mainās. Mans vīrs agrāk vienmēr esot teicis, ka nekad neprecēsies, jo kāda jēga tam. Bildināja pēc ~ 1,5 gadu kopā būšanas, apprecējāmies 1,3g. vēlāk.(l)

Baigi forši palasīt :-) Ja par sevi - pa lielam, jo vēlāk bija atnākusi tā sajūta, ka tas ir "mans"cilvēks, jo ilgākas bijušas attiecības, un beidzās citu iemeslu dēļ, ne nesaskaņu - man ir bijušas 2 fantastiskas, mīlestības pilnas attiecības ar superīgiem vīriešiem :-)
Kamēr savā pēdējā ex jau 1. mēnesī likās mums abiem, ka nu tik lielā mīla, kamēr pēc vēl mēneša ieraudzīju viņa patieso seju - cilvēku, kas ir par 180 grādiem savādāks. Esmu ļoti vīlusies attiecībās kā tādās, bet ir forši palasīt tik pozitīvu pieredzi - ja ir lemts, viss ir iespējams :-)

Tik garlaicīgi lasīt salkanās mulkības (t) pastāstiet labāk kādas situācijas strīdos,kad cilveks nav tads kadu iepazinat utt. To daudz interesantāk lasīt nekā šo pārcukuruto salkanumu.

Beibe.Marta, kāds bija iemesls, kāpēc izšķīries no 10 gadus ilgām attiecībām?

Spilgti atceros ka bija ar pirmo viru. Ilgi bijamtikiadraugi, viena kompanija. Taja pasa mirkli kad iepazinamies nu gadi 14 vai 16 it bija, nodomaju sito gan gribetu par viru sev. Lieki teikt ka gadipagaja apprecejamies ari. Kopa bijam 12 it gadus, no kuriem 10 it skaisti. Ta ka jauzmanas ar velmem un domam.(l)

Beibe.Marta, kāds bija iemesls, kāpēc izšķīries no 10 gadus ilgām attiecībām?
08.08.2016 23:48 | n

tamlidzigi jautajumi ir nekorekti!;-)

Rīdziniece, tīra ziņkāre, negribēs - nestāstīs. Neko jau neuzspiežu, tikai interesējos par galveno problēmu, kā pēc 10 gadiem izšķiras

Smagi! Butiskakais maka zolidi to izdarit. ;-)

Es brīnos kā Jums viss tik ātri, man vajadzēja gadu, lai atzītu, ka mīlu šo cilvēku, lai gan vienmēr bija sajūta, ka tas ir kaut kas 'mans' (man līdzīgs, nevis man piederošs). Man kāzas nav tuvākajos plānos, varbūt tāpēc viss ir citādāk. :D

Nu atri nebija, ilgu laiku bijam tikai draugi, vienkarsi ta divaina doma iepasiztpties un vel velak azas reizes vinu redzot. Pat doma nebijaka nu par kaazam, attiecibam. Draugs nu tikai.

Kad ieraudzīju, uzreiz sapratu, ka viņš manā dzīvē ir uz palikšanu. Bija tāda dīvaina sajūta - it kā nevis iepazinu viņu, bet atpazinu, nezinu, kā pateikt skaidrāk. (l)

Man noteikti uzreiz nenāca. :-D
Iepazināmies, kad biju pirmajā kursā, visu laiku bijām vienā kompānijā, ballējāmies un runājāmies.Pēc laba laika, viņš mani uzaicināja uz randiņu, lauzos,ka nē, nē. Uztvēru,ka ko nu tā, mēs taču draugi. Pēc pusgada, man galvā kaut kāds klikšķis bija,ka atbildēju uz jau pusgadu vecu saraksti,ka varam tikties. Kā sākām tikties, tā viss aizgāja. Pēc trim mēnešiem sākām kopā dzīvot.Precējušies vēl neesam,bet sarunas par un ap kāzām bieži ir.:-D

Otrajā tikšanās reizē jau viss bija skaidrs.

Pēc pirmās nedēļas.
Atceros, ka kolēģei teicu, ka, ja viņš man tagad lūgtu roku, es viņu nedomājot precētu un, tad, kad lūdza roku, nedomajot teicu jā. :)
Liekas, ka pirmo reizi kādā tik ļoti līdz ausīm iemīlējos.

Man laikam pats interesantākais tas, ka es kaut kā neklausījos tajā visa viņa - es nekad negribu bērnus un precēties, lai gan draudzenes teica, lai uzmanos, jo arī man ir zin ams gadījums, ka meitene ticēja, ka puisis mainīs uzskatus, tas nenotika un ap 30 gadu vecumu, pēc 10 gadu kopdzīves izšķīrās.
Nu jau sajūsmā auklē brāļa meitiņu un mani bildināja, tā kā laikam tās vīriešu jūtas maināš brīdī, kad satiek īsto sievieti.

Mums viss tā vienkārši sanāca. Sākām dzīvot kopā 2 nedēļas pēc satikšanās un arī tā vienkārši - atnāca vecis uz vakariņām un palika:-D Vīrs pēc mēneša esot zinājis, ka es esmu tā īstā un gribējis precēt. Tad arī tādi mājieni bija, ka vecumdienās mazbērnus rožu dārzā auklēsim, es tikai pasmējos, jo dzīvoju tobrīd tam mirklim un par kāzām vispār nedomāju. Pēc pusgada, kad izskanēja konkrēts jautājums, tajā brīdī sapratu, ka gribu precēt šo cilvēku un gribu ar viņu kopā novecot. Pēc gada apprecējāmies.