Sveiki,
Apmēram pirms pusgada beidzās manas pirmās nopietnās attiecības, kas ilga vairāk kā četrus gadus, šī meitene bija mana pirmā mīlestība, taču, lai gan es biju gatavs cīnīties par viņu neskatoties ne uz ko, jo mūsu attiecības nekad nebija vieglas, viņa nolēma no manis šķirties, jo šķēršļu gūzma viņai sāka likties par traku. Godīgi sakot, šķiršanās bija diezgan neglīta, tapēc, varbūt, bija vieglāk tikt tam visam pāri, sākumā pakaļ viņai skrēju es, neskatoties uz to, ka tiku pamests, pēc laiciņa viņa skrēja pakaļ man, taču jūtu no manas puses jau vairs nebija, nekad dzīvē nebiju juties tik nodots un pamests.
Varbūt jūs domāsiet, ka gribu viņu atpakaļ - taču nē, stāsts nav par to. Viņa ir lieliska meitene, taču mēs ,laikam, nebijām lieliski kopā. Rakstu tāpēc, ka šī pirmā reize, kad mana sirds tika sadragāta, ir padarījusi mani par neciešamu ciniķi un vientuli. Agrāk biju ārkārtīgi sabiedrisks, bija ļoti daudz draugu, izklaižu, tagad palikuši vien daži, jo daudz labprātāk sēžu mājās viens vai nododos darbiem, nekā eju izklaidēties. Cilvēki mana, ka esmu citāds, taču māku uzlikt pareizo masku un izlikties, ka nekas taču nav noticis. Ir pagājis jau pietiekami ilgs laiks, taču man vēl aizvien ir sajūta, ka nekas manī iekšā nav kā agrāk.
Šobrīd manā dzīvē ir parādījusies jauna meitene, kas ir jauka, mīļā un ar viņu kopā ir viegli un labi, taču manī ir kaut kas, kas attur no nopietnām attiecībām. Gribas viņu atgrūst, ielīst savā tumšajā alā un paslēpties. Šī sajūta ir ļoti kaitinoša,jo šķiet, ka nepazīstu vairs pats sevi. Tas laikam tapēc, ka es tiešām atdevu sevi visu par 110% tām attiecībām un beigās tāpat bija par maz.
Kā lai tiek tam pāri? Kā lai atgriež dzīvesprieku un vēlmi kļūt sabiedriskam?
-Ivars
59
