Sveiki!
Mani kaudze neapmierina ar savu izskatu jau varākus gadus, kopš brīža, kad skolā mani visi apcēla un nosaukāja par neglīteni, bomzi un norādija uz visiem iespējamajiem un neiespējamajiem trūkumiem. Jā, man bērnībā nav bijusi daudz naudas un dzīvoju diezgan nabadzīgi, kad vecāki nepirka ne drēbes, ne kosmētiku, bet salasīja no citiem cilvēkiem vai ļaunākajā gadījumā paņēma no miskastes.
Man ir grūti par to runāt, jo nav neviens ar kuru varētu aprunāties par šo lietu, bet tas mani nomoka jau ilgi.
Man ir drausmīgas pašvērtējuma problēmas. Tūlīt beigšu skolu pēc dažiem mēn., bet es jūtos kā pilnīgs un absolūts dārzenis. Mani vecāki pameta, kad biju maza, visu laiku dzīvoju pie vecmāmiņas, kurai arī par mani bija vienalga - tik iedeva ēst un viss. Protams, esmu pateicīga par pajumti un ēdināšanu, bet ar to nepietiek.
Tagad apcelšana un nepareizā audzināšana ir atstājusi lielas sekas - esmu pilnīgs dārzenis. Kad ieraugu sevi spogulī - gribās to spoguli vienkārši sasist.
Es nedaru neko, atzīšos, nekopju sevi, jo mājā nav ne dušas, ne vannas. Mazgājos labi ja 1 reizi 2 mēnešos. Arī par veselību nerūpējos - ja saslimstu neārstējos, līdz ar to ir ielaistas jau daudzas slimības. Neprotu komunicēt arī ar cilvēkiem.
Pat uzkrāsojoties un sakopjoties (kas notiek labi ja reizi mēnesī) nejūtos labi un liekās, ka izskatos kā pretīga krople.
Un beigās mans uzskats ir tāds - kāda jēga sevi kopt un mazgāties, ja skaistāka nepalikšu? Sevis kopšana nesamazinās manu degunu, neatjaunos matus, nepadarīs tos taisnus, nenoņems ādas pumpas, kuras man ir iedzimtas utml. Neredzu jēgu no sevis kopšanas.
Dzīvoju pagātnē, kad biju maza, nebija arī ar ko aprunāties par situāciju skolā. Es nezinu ko darīt, kā mainīt sevi. (t)
32
