Man ir ļoti lielas bailes no vientulības,es tiešām nezinu kā lai ar to tieku galā, jo tas , manuprāt, traucē ikdienā atbrīvoties un baudīt dzīvi.
Man ir trīs labākie draugi,kurus man ir ļoti bail pazaudēt. Es nevaru iztēloties kā es dzīvoju bez šiem cilvēkiem,kad man nav atbalsta un esmu vientuļa. Piemeram, maniem draugiem uzrodas jaunas aizraušanās,bet es jau esmu savā galvā izdomājusi,ka visam ir beigas par mani aizmirsīs vai kaut kas noies greizi un visi kontakti pazudīs. Tiešām jūtos nepamatoti satraukta,bet man asaras sariesās acīs,kad iedomājos par to,ka varu palikt viena. Pamatskolā tuvi draugi novērsās no manis, protams, tad bijām vēl bērni, bet es to atceros kā briesmīgāko laiku dzīvē,kad skolā un ārpus skolas nebija ar ko aprunāties,atstumta. (aptuveni pus gadu,tad viss nokārtojās). Šie cilvēki vairāk nav manā dzīvē. Varbūt man ir kāda trauma no šī te gadījuma?
Otra lieta no kā baidos, ka nekad dzīvē neatradīšu mīlestību. Mamma saka,ka visam savs laiks un es zinu,ka viņai ir taisnība, bet manī atkal ir tās paniskās bailes. Ir bijušas nopietnas attiecības,pēc viņam puiši ir bijuši , bet ne no tiem nopietnajiem. Uzmanības netrūkst aizejot izklaidēties un iepazīstoties, bet nekas tālāk neseko. Iespējams, ka nelaižu sevi klāt , jo daudz ko savā galvā plānoju uz priekšu. Cenšos ikdienā sevi nodarbināt visos iespējamos veidos viena vai ar draugiem, bet manī vienalga ir tā tukšuma sajūta. Es vēlētos kādu mīlēt, kādam sniegt savu mīlestību.
Man ir 19 gadi zinu,ka esmu jauna un no dzīves neko nesaprotu. Ar mammu attiecības labas, ģimenē viss normāli. Bet kā , lai tieku ar šīm slimīgajām bailēm galā? :'-(
71
