always_sarcastic*, paldies! Nav nācies viegli, jo pat vēl šodien, kad pati esmu mamma, dzīvoju diezgan tālu no cilvēkiem, kuri indēja manu dzīvi, to visu ilgu laiku nespēju vienkārši palaist un atstāt aiz muguras neatskatoties. Visu laiku, pie nopietnāku lēmumu pieņemšanas, nākas atgādināt sev, nē, es neesmu stulba, nē, neesmu neveiksminiece un dzīves kļūda. Nācies ļoti smagi piestrādāt pie tā, lai neapšaubītu katru labo notikumu savā dzīvē, domājot, vai tiešām esmu to pelnījusi, jo neesmu pietiekami laba.
Kad lasu tepat komentāros, cik labas attiecības meitenēm ir ar savām mammām, sirds sažmiedzas, jo es atka visu savu eksistences laiku esmu tikai uzdevusi jautājumu, kādēļ mana māte nav mani mīlējusi, ko es esmu tādu izdarījusi, kurā mirklī? Uzdzen dusmas, kad kāds apgalvo, ka katra (uzsverot kā bez izņēmumiem, ka patiešām KATRA) māte sava bērna labā darīs visu, lai tas būtu laimīgs... aijj..
Autorei iesaku atvieglot sev plecus no tā vezuma, ko nes uz sevis un aiziet aprunāties ar kādu speciālistu.
Ja vien Tu pati izlemsi iet pavisam citu, ar savu ģimeni nesaistītu ceļu, Tev visa dzīve priekšā, lai turpinātu savu dzīvi pēc saviem noteikumiem.
20
