Attiecības bez kopīgas nākotnes

Priekškam sevi spīdzināt?

Ja nav, tad nav. Tikt pāri pieradumam.

Man tādas attiecības ir bijušas, nu ar vīrieti, par kuru man bija pilnīgi skaidrs, ka kopīga nākotne mūs negaida.
Kamēr ir labi, abi baudāt brīdi, neviens no abiem nebūvē kaut kādas sapņu pilis par nākotni, tad kāpēc ne?

Es tādām piekristu vien tad, ja pati neko nopietnu negribētu. Savādāk, tā būtu lieka laika izšķiešana.

Ja abi saprot, ka tas ir īslaicīgi, kāpēc ne? :D Vieglas, patīkamas attiecības, tāds kā romāniņš, kamēr tas ĪSTAIS kaut kur kavējas :D

marissa +

Neredzu jēgu tērēt laiku uz šādām attiecībām.

Kāpēc ne. Es varētu vnk labi pavadīt laiku ar tādu čali, un paralēli meklēt tādu, ar ko var kkas nopietns arī izveidoties, a kamēr tāda nav, tikmēr vnk izklaidēties ar to :D

Ja pati negribētu neko nopietnu, satiktos. Citādāk, nē. Laika tērēšana.

Nav tā ,ka es negribētu nopietnas attiecības,vienkārši īstais kandidāts vēl nav atrasts. :-D

Vai būtu par to jāsaka ,ka neko kopīgu nākotnē neredzu?

Es darīju tieši pretēji. Noteicu pati priekš sevis, ka nākamais vīrietis, ar kuru man būs attiecības, būs mans vīrs. Un tā es izslēdzu visādus lieka laika tērētājus. Ja pēc tikšanās vai pāris jutu, ka nav, tad uzreiz visu izbeidzu. Un turpināju būt viena. Līdz pēc vairākiem šādiem neīstiem kandidātiem atradās īstais, kas patiešām kļuva par vīru

esmu tikusies ar visādiem laika kavēkļiem, ar kuriem bija romāniņi un nenopietnas attiecības, it kā jau forši, ja neko vairāk negribas, bet tomēr, labāk nopietnas, labas attiecības, nekā tērēt laiku uz kaut ko bez kopīgas nākotnes.

Protams, pieņemami tikai tādā gadījumā ja abiem ir pilnīgi skaidrs, ka tās kopīgās nākotnes nebūs. Pati gan ko tādu neveidotu - tomēr var izveidoties zināms pieradums, droši vien nebūtu tik viegli tā jebkurā brīdī uzreiz pārtraukt attiecības, un tad jau var arī palaist garām to "īsto"...

Uzskatu to par sava veida mazohismu. Ar laiku taču to cilvēku iemīlēsi, un ko tad?

Es nebūtu kopā ar kādu, ja jau būtu skaidrs, ka nekā kopīga nebūs. Man vajag ilgtermiņu un stabilitāti.

man tā bija.. bija ļoti foršas attiecības ar vīrieti, ar kuru nevēlētos kopdzīvi, ģimeni, bērnus, līdz mirklim, kad tā ideja palika tāda grūta. tik viegli pierast un iemīlēt, kaut vai kaut kur iekšā sēž, ka taču nav "pa īstam". bet man prieks par visu to, labāk bija būt foršās attiecībās kaut vai bez nākotnes plāniem, nekā sēdēt vienai un iet uz randiņiem (nepatīk randiņi, nepatīk meklēšanās), nekas tajā laikā arī tāds nenotika, neatnāca princis baltā zirgā, kas atbilstu man uz visiem 100.

Ir jau arī tada lieta kā tas, ka gribi izbaudīt laiku kopā esot vai vnk saproti: nebūs! bet vienalga vēlies ar šo cilvēku kādu laiku pavadīt kopā!

Man bija tā. Nu grūti bija, 5 reizes šķīros, 6, tā teikt, bija laimīgā un aizgāju pavisam. Gaidīju, līdz vīrietis pateiks ko tādu, kas satrieks pīšļos jelkādas mīlestības paliekas. :D Un tā arī bija!

Man bija. pat 2-3 tādi :D
Viss ir ok, kamēr abiem tas patīk.

Nesaprotu šādas attiecības. Ja esi ar kādu kopā, tātad mīli. Ja mīli, tā vai citādi ir kaut kāda nākotnes vīzija.

Vienīgais man saprotamais skaidrojums attiecībām bez kopīgas nākotnes - vai nu cilvēks aizņemts, un tad, manuprāt, nevajag neko veidot pat ja ir jūtas; vai nu cilvēkam ir kāda nāvējoša slimība, bet tāpēc ka mīli, attiecības veido par spīti tam, ka nākotnes nebūs.

Bet, protams, tas tik romantiski skan - attiecības bez kopīgas nākotnes. Tipa kā Kasablankā - We'll always have Paris.

Kakaduu - cilvēks ir sociāla būtne, kam prasās 'mīļums', lai sekmīgi funcionētu. Ilgtermiņā - labāk pa kādam romānam, nekā pavisam vienai - gaidot 'īsto'. Protams, pie nosacījuma, ka abi ir mierā ar šādu statusu. Man, piemēram, tā skaitītos randiņošana, kas pat nepaģērē monogāmiju un netruacē satikt vēlamo ilgtermiņa kandidātu.

Nezinu.. man tā liekas lieka laika tērēšana.
Ja esmu kopā ar cilvēku, tad nevis tāpēc, lai vienkārši ''pakavētu laiku'', bet lai domātu par kopīgu nākotni, bērniem utml.