Man bērni (sveši) patika, pamatskolā domāju, ka būšu bērnudārza audzinātāja. Vienā brīdī bija klikšķis un bērni sāka riebties, negribēju redzēt svešus un arī par saviem nedomāju. Kad uzpeldēja jautājumi, cik nākotnē gribētu bērnus, vienmēr smīnot atjokoju ka noteikti būs vismaz pieci. Ar šīsdienas prātu saprotu, ka tā nepatika bija sekas no lielās "laimīgās" ģimenes burzmas, kurā, kā intraverts cilvēks, smaku nost. Vienā brīdī visa bija par daudz.
Saprotot to, kā mans bērns ienāca šajā dzīvē, kā viss varēja beigties, cik no ārstu teiktā varēja piepildīties...es patiešām priecājos par katru viņa soli, par to, ka viņš ir spējīgs redzēt, dzirdēt, runāt, saprast, skriet un just nebeidzamu mīlestību pret visu sev apkārt...to viņš varētu dāvāt visiem kuriem tās trūkst.
Par vienu es esmu pārliecināta, lai cik lielu mīlestību mēs justu pret savu bērnu, visa pamatā (nu vismaz man) ir izaudzināt savu bērnu par labu cilvēku.