Jā, pēc paša vēlēšanās, bet, manuprāt, ir spiediens bijis gan no manis mazliet, gan arī no ģimenes, ka jāmācās. Tēvs bija sašutis jau pirmo reizi, kad viņš aizgāja, šoreiz teica - nu šis gan ir jāpabeidz, māte iepriekš dusmojās, ka viņš tā izdarījās, nu kaut kā tā, spiediens no visām pusēm, varbūt arī tikai tāpēc aizgāja mācīties. Nezinu, neko nesaka, nodūris galvu sēž, saka, ka nesaprot, kāpēc tā notiek. Un šī jau ir trešā reize, kad tā notiek.
Tagad man šķiet, ka mēs būtu laimīgi, ja viņš šajā brīdī nečakarētu pats sevi un nemaz nemācītos, jo ir redzams, ka viņš tam nav gatavs, jo nezina, nevar, negrib.. viss kopā. Varbūt nekad nebūs, bet es tā šodien padomāju, jā, es fizisku darbu darīt negribu, bet vai tad mana mīlestība mērāma darbā, ko viņš dara? Labi, visu mūžu jau nestrādās burgerus taisot, bet, ja tas ir jebkurš cits vīrieša darbs, kāpēc nē? Kamēr viņš dara lietas, nemelo, atbild par saviem darbiem un solījumiem. Bet viņš jau pats melno darbu darīt negrib, bet, lai tā nebūtu, arī nedara neko. :-/