Vēlējos parunāties... STāsts būs par manu ģimeni, attiecībām ar tēvu. Esmu augusi šķirtā ģimenē, kopā ar mammu. Tēvs ir vienmēr ļoti atbalstījis gan materiāli, gan emocionāli tāpēc nejūtos tā, ka tēva klātbūtnes nav bijis vai man kas šajā ziņā ir trūcis. Jau kopš bērnības, vienas no pirmajām bērnības atmiņām ir tās, ka tētis ir bijis alkohola reibumā. Vairākas dienas, nedēļas, reizēm pat viss mēnesis ir bijis tāds kā miglā tīts (tētim).
Kopš man apritēja 18, ieguvu autovadītāja tiesības (pirms daudziem gadiem), to alkohola problēmu izjūtu visciešāk, jo - tad vajag viņu kaut kur aizvest, kaut ko viņam atvest, vārdu sakot, ņemties kā ar mazu bērnu. Nē, man nebūtu grūti tēvam izpalīdzēt arī tad ja viņš ir alkohola reibumā, ja vien viņš nekļūtu par citu cilvēku. Esmu raudājusi līdz bezsamaiņai - gan mamma, gan ome, kas ir tēta mamma, saprot ka tā ir problēma, bet mums visiem tas ir jācieš jo tāds viņš esot. Ikdienā mierīgs un mīļš, iedzēris - nekautrējas mani saukt par stulbu un tādiem vārdiem. Pēdējā gada laikā esmu sākusi viņam bliezt atpakaļ - vairs nekautrējos uzbļaut un pateikt arī kādu asāku vārdu, bet tas protams neko neatrisina. Un tieši pēdējā gada laikā izjūtu to, ka man nav vēlēšanās ar viņu komunicēt arī tad, kad viņš ir skaidrā. Daru to sakostiem zobiem. Laikam mana pacietība ir beigusies vai kā, es nezinu, bet ir ļoti grūti. Novērsties pavisam es nevaru, skaidrā runāt nav jēgas, jo viņš pat atvainoties par to, ko saka dzērumā nevar. Ja atsaku kaut kur aizvest, uzreiz ir tracis dubultā jo man IR viņš jāved, viņš citu variantu nepieļauj kā tikai to, ka laiku brīvdienās pakārtoju viņam. Ne katru brīvdienu, bet tomēr. Es saprotu, ka kā tēvs viņš man ir devis visu, arī tiesības kad kārtoju, izdevumus sedz viņš, augstskolas laikā ļoti palīdzēja, bet vai tā ir cena kas man tagad jānes? Ģimenē nav jēgas ne ar vienu runāt, jo visi uzskata, ka viņš tāds ir un viss, mums tas ir vienkārši jāpacieš. Bet novērsties nevaru, jo sirdsapziņa ir tik skaļa... Kā rīkoties tādā situācijā, kā savest sevi kārtībā jo tēvu pārmācīt es nevaru, bet nemitīgi dzīvot spriedzē arī nav risinājums(t)
43
