Jau kopš bērnības man ir bijuši mērķi, uz kuriem tiekties, domāju, ka zinu, ko gribu, un kā to panākt, taču, laikam ejot, vairs nejūtu piepildījumu ne no kā. Lai ko es darītu, vienmēr ir sajūta, ka kaut kā trūkst dzīvē. It kā, no malas skatoties, man dzīvē nekā netrūkst, mācos savā sapņu profesijā, strādāju, tiekos ar draugiem...
Bet pēdējā laikā arvien vairāk nepatīk vispār nekas, nesaprotu, kāpēc daru to, ko daru, kāpēc vispār kaut ko daru. Tāpat nekas nesniedz prieku ilgtermiņā. Galvā nāk visādas nereālas idejas, kuras piepildīt nav ne līdzekļu, ne iespēju, bet tās, ko tomēr sanāk - vairs tik ļoti nepatīk. Esmu pavisam sapinusies, aizvien biežāk gribas sēdēt, raudāt, dzert vīnu un žēlot sevi.
Ehh, es pat nezinu, ko gaidu, rakstot šo visu, varbūt kādu, kura ir jutusies līdzīgi un tikusi galā.
Gribas no dzīves gūt prieku, tikai nezinu, kā.
1
