Vienreiz gulēju ar kopēju segu. Pusmurgaina, pusgulēta, bezgalīgi šaušelīga nakts. Nekad neko tādu vēlreiz nevēlētos piedzīvot. Katrs taču kustās pa savam un es vispār nevaru aizmigt, ja sega ir par biezu vai neesmu ieritinājies no visām pusēm, lai no gultas apakšas melna dēmona roka nesavāc. Tā roka it kā jau kopš bērnības nav redzēta, bet kaut kā vēl bail, jo bērns var safantazēt un es varu neticēt no visas sirds, bet to roku tomēr mamma redzēja. Mīlēties un čubināties zem segas liekas neērti un nejēdzīgi, karsti, nekā nevar redzēt, ierobežotas kustības. Vislabāk vienam gultā, tad var kārtīgi izlocīties, izgrozīties, izstaipīties un nevienai neiegvelzt pa aci.