Cik daudz var pateikt?

Kamēr bija kaut cik labas attiecības ar mammu - stāstīju un runāju daudz. Tad attiecības sāka manāmi pasliktināties, manis sacītais tika pamatīgi kritizēts un es tiku visādi apsaukāta. Līdz ar to arī retāk un mazāk stāstīju, lai neklausītos kārtējos pārmetumos. Tagad joprojām salīdzinoši maz runājam par manām attiecībām. Mātes ieteikumi man nav nepieciešami.

Brīvi runāju ar mammu par attiecībām
Viņa reizēm māk labi no malas paskatīties, dot padomu, atvēsināt manu temperamentu. Reizēm ļoti labi parāda, ka es stresoju par sīkumiem. Vispār varētu teikt, ka mamma un vecmāmiņa man kā draudzenes ir. Lai gan viņām pašām savā starpā grūti sadzīvot un attiecību ziņā nevienai laulība nav/nebija izdevusies.

Ar mammu attiecības ir ļoti labas. Par attiecību lietām esmu runājusi diezgan maz, ne tāpēc,ka nevarētu, bet par šādām tēmām man kaut kā vairāk pierasts ar draudzenēm klačoties.

Par savām attiecībām nestāstu pilnīgi neko. Vecāki manu vīru pirmo reizi rezēja tikai tad, kad bijām jau kādu brīdi precējušies. To, ka precos gan viņai pateicu.
Kontaktējamies pa telefonu, bet runājam par vispārīgām lietām, neko par savām attiecībām ar vīru nestāstu un viņa nemaz neprasa. Dzīvē neesam tikušās vairāk kā 1.5 gadus

Man ir labas attiecības ar mammu un viss ir jauki. Taču, attiecības ar vīru ar viņu nepārrunāju. Ir bijis, ka gribas kko pateikt, bet apdomājos, saprotu, ka tādā gadījumā man vajadzētu stāstīt arī lietas, kas ir noglabātas dziļi, dziļi(vajadzētu stāstīt, lai viņa vnk saprastu tā brīža situāciju, par kuru it kā iesāktu sarunu) un to es parasti darīt nevēlos.
Mēs varam runāt par citām lietām, ko arī darām. Manas attiecības atstājot ārpusē.

Mammai staastu pietieskoshi daudz, vinja man stasta mazaak par sevi. Nekad nav devusi padomus, ja nu vieniigi - nestresot! Jau no padsmit gadiem vinja man ir likusi justies lidzvertigai sev, nekad nav baazusies manaa dziivee, nekad pat nav nakusi manaa istabaa pec klauveejiena, pat uz skolas sapulceem jau uz beigaam vairs negaaja, uzklausiija, bet nekad neieteica, ko dariit, nekad neraaja (jaa, es neatceros, ka buutu raaata!). Tajaa pashaa laikaa es vienmer esmu jutusi, ka mani ljoti, ljoti miil un dara visu, lai man viss buutu labi. Pieljauju, ka vinjai trauma no omas, jo oma mums baazhas visu dziives vajag vai nevaj, protams, sliktu negribeedama.

Es mammai varu teikt pilnīgi visu. Ja piemodināšu turēt muti, viņa to darīs pilnībā. Pat bez teikšanas, viņa visu patur tikai pie sevis. Mamma nejaucas manās attiecībās, lai arī zin ļoti daudz. Ja prasu padomu, to viņa man sniedz. Ir bijušas attiecības, kurās viņai šis tas nepatika, bet neklausījos viņā, rezultātā, viņai bija taisnība. Mamma man ir kā draudzene. Varu pazvanīt un izrunāties par visu ko sirds kāro.

Pēc šodienas strīda ar mammu saprotu, ka labāk nestāstīt pārāk daudz. Viņa ir tik kontrolējoša un principāla... - tracina. Visam jānotiek pēc viņas prāta, tāpēc secinu, ka labāk pārlieku neko viņai nestāstīt, jo viņa mēģina visu pārgrozīt, lai daru tā, kā viņai šķiet labāk.
Grrr. Iepriekš arī daudz stāstīju, lai arī mums nekad nav bijušas super duper labas attiecības. Periodiski, kā pa vilņiem, tās uzlabojas, bet tad, kad ir slikti, tad nāk ārā tādi brīnumi no viņas mutes, ka fui!

Lasu un priecājos, ka daudzām te ar mammām ir tik labas attiecības :-)

Par manu mammu grūtāk komentēt... :D pa lielam viss ir labi, satiekamies, komunicējam, sūtam bildes, ja ir kāds kuriozs aprunājams vai kāds padoms vajadzīgs... praktiski ar visiem jautājumiem, kas nav saistīti ar kaut ko privātu, bet vairāk ikdienišķu un sadzīvisku, vēršos pie mammas, jo viņa spēj ieteikt optimālāko risinājumu par gandrīz jebkuru tēmu :-D protams šad tad runājam arī kaut ko par to kā mums iet, kas jauns, kā draugam utt, bet tas ir tā virspusēji un nav nekādas detaļas ;-) par sieviešu problēmām un citiem niekiem labāk izrunājos ar draudzenēm...tomēr mums nav tādas attiecības, lai es varētu viņai jautāt jebko :-P
Bet pieņemu, ka kādā nopietnākā situācijā, es visticamāk stāvētu uz viņas sliekšņa, ja vien problēmas risinājumam nebūtu nepieciešams tieši tētis :D

agrāk vispār neko nestāstīju, bet laikam ar gadiem nāk tas briedums, kad mammu sāc uztver pilnīgi vienlīdzīgi kā labu draudzeni. man ļoti paveicies ar mūsdienīgu un foršu mammu, līdz ar to lielos vilcienos stāstu visu, lietās, kas mani uztrauc, iedziļinos un pajautāju viedokli, jo viņa vienmēr pasaka savu godīgo, neatkarīgo viedokli no malas, kur kurš ir vainīgs un kā labāk rīkoties. ok, es ne vienmēr piekritu, bet tad aplauzos, ka mammai vienmēr taisnība bija bijusi, tagad klausos uzmanīgāk :D bet man ārkārtīgi patīk, ka viņa pati nekad man neuzbāžas, neprašņā, uz bērniem un laulību nespiež, vienmēr saka, ka, lai arī ko es savārītu, viņi ar tēti vienmēr būs mans back. un tā ari ir, kad man ir tik slikti, ka nezinu, kur likties, sēžos mašīnā un braucu uz laukiem nakts vidū :)

Daudz, izņemot gultas lietas :D Īstenībā tieši ar mammu varu vislabāk izrunāties, draudzenēm nestāstu neko daudz.

īstenībā tagad padomājot stāstu principā visu. arī mamma man stāsta. šeit saglabājam abpusēju cieņu. nekas netiek kontrolēts, viss aprobežojas ar sirds izkratīšanu, padoma saņemšanu. un beigās vienmēr gan no manas , gan mammas puses seko teikums "bet tā ir tava dzīve, dari kā uzskati pareizi". ir patīkami dzirdēt mammas viedokli, jo uzskatu viņu pa gudru, zinošu sievieti un ļoti bieži tas, ko viņa pasaka tā arī ir.

Ar savu mammu varu runāt diezgan brīvi par jebkuru tēmu, tikai man vienmēr ir licies, ka viņa tā īsti līdz galam nekad neklausās. Tāpēc bieži vien es gribu kko sīkāk pastāstīt, bet tad saprotu, ka viņa atkal jau ir kkur savās domās un visticamāk pusi no manis teiktā viņa palaidīs garām. Viņa vsp tāds īpatnējs cilvēks. Tikai tad, kad viņa pati jau sāk izprašņāt un es redzu, ka viņu tas ļoti interesē, tad gan laižu vaļā :D

Par attiecībām stāstu nu tā virspusēji, neiedziļinos. Viņa arī neprašņā, redz, ka esmu laimīga, tad jau viss kārtībā. Tētis tik jautā, vai tad šis nav bildinājis, vai par kāzām nedomājam utt.:-D Laikam ļoti grib lai mēs apprecamies.

Mammai var teikt stāstu visu , izņemot par gultas lietām.

palielam tieši tā pat. Mamma stasta par savām atiecībām un es par savām. Viena otrai kaut ko iesakam un palidzam viena otrai.

Stāstu gandrīz visu. Nu līdz robežām, jo nu mamma domā, ka esmu kārtīgāka nekā esmu, negribu sabojāt viņai šo prieku.. :D
Bet nu īsti arī viņu neklausu. Viņa pārak biezi mani pierunā tikties ar visādiem dīvaiņiem, tapēc - mammu, sorry... :D

Mans uzskats vienmēr ir bijis, ka attiecību lietām jāpaliek mājās un nevajag kādam daudz stāstīt un jautāt, izrādīt savas problēmas.
Šī iemesla dēļ arī mammai daudz nestāstu par kaut kādām savām attiecību lietām. Mēdzam pasmieties par kādiem vīriešu ieradumiem, kādiem kurioziem vai ko tamlīdzīgu, taču tas nekad neaiziet personīgās detaļās par mūsu attiecībām.

Māmiņa ir mans labākais draugs. Runājam par visu. Māmiņa un tētis (arī vecmāmiņas un vectētiņi) ir vienīgie cilvēki, kuriem patiesi rūp savu bērnu laime.

Par attiecībām nerunājam. Mums tādas virspusējas attiecības, kontaktus uzturam.

Tiekamies vienreiz gadā.
Komunicējam tikai pa whatsapp, stāstu ikdienišķas lietas, par attiecībām arī diezgan virspusēji.